Marija Montesori (1870-1952) ir dzimusi Ankonas tuvumā. Jaunībā studējusi Romas universitātē medicīnu. Montesori ir pirmā itāliete, kura ieguvusi medicīnas doktora zinātnisko grādu. Strādājusi Romas universitātes klīnikā, ārstējot garīgi atpalikušus bērnus. M. Montesori iepazinās ar franču ārsta – psihologa E. Segena darbiem, kurš 19. gadsimta vidū veidoja garīgi atpalikušu bērnu audzināšanas sistēmu, izmantojot īpašus didaktiskus materiālus, un guva atzīstamus panākumus bērnu prāta attīstībā. M. Montesori šī ideja ietekmēja. Viņa pievērsās šīs idejas praktiskai realizēšanai, gūstot ievērības cienīgus rezultātus. Tas viņu pamudināja izmantot šīs metodes arī garīgi veselu bērnu audzināšanā.
M. Montesori kritizēja skolu par bērnu vēlmju neievērošanu. Viņa uzskatīja, ka bērnu fiziskā un garīgā attīstība noris pēc īpašiem likumiem. Vecāki, uzspiežot bērniem savu gribu, bremzē bērnu dabisko attīstību.
1907. gadā M. Montesori, lai pārbaudītu un izvērtētu savas atziņas, atvēra pirmsskolas vecuma bērniem. Drīz viņa savu praksi attiecināja arī uz sākumskolas bērniem. Tā ieguva popularitāti un tika nosaukta par “Montesori audzināšanu”. M. Montesori idejas ātri izplatījās arī ārzemēs. Savas dzīves laikā M.Montesori ir apceļojusi daudzas pasaules valstis, popularizējot savas idejas attiecībā uz bērnu audzināšanu.
1952. gada 6.maijā Holandē noslēdzās Marijas Montesori mūžs.
M. Montesori varētu pieskaitīt pie tiem, ka atbalsta bērna “brīvu audzināšanu”. Viņa uzskatīja, ka bērnam jāļauj brīvi attīstīties un pieaugušie “nespēj veidot bērna iekšējo kvalitāti, tāpat kā ķermeņa ārējās formas”. Viņa uzskatīja, ka sākumskola ir laboratorija bērnu psihiskās dzīves izpētei. Bērna iekšējās vajadzības nevar “uzminēt”, tās var noteikt, bērnam patstāvīgi darbojoties dabiskos apstākļos. Jāveido bērna vēlmēm atbilstoši apstākļi un arī līdzekļi, proti, rotaļlietas.
Īpašu uzmanību M. Montesori veltīja sensorās kultūras attīstībai. Viņa izstrādāja didaktisko materiālu sistēmu dzirdes, redzes un ožas attīstībai. Didaktiskās sistēmas pamatā bija trīs principi: individualitāte, brīvība un ārējo jūtu veidošanās sekmēšana.
Pēc M. Montesori domām, 3 – 6-gadīgiem bērniem zināšanu apguve nav īstais laiks. Šinī vecumā būtu jāattīsta bērnu psihiskā aktivitāte, sensorā sfēra. Tas viss atstāj stimulējošu ietekmi uz bērna nervu sistēmu. M. Montesori audzināja bērnos patstāvību. Kāds bērns reiz viņai teica: “Palīdzi man to pašam izdarīt.” Šī bērna frāze atstāj būtisku ietekmi M. Montesori uzskatu veidošanā par skolotāja un skolēna attiecībām. Bērnam jāļauj mācīties. Didaktiskiem materiāliem dabiski jāvirza darbība uz mācību mērķi, attīstot bērna patstāvību. Primārais ir nevis mērķa ātrāka sasniegšana, bet process. Skolas svarīgākais uzdevums – cilvēku audzināšana. Pedagogs, viņas uztverē, ir vērotājs, eksperimentētājs. Darbā ar didaktiskiem materiāliem uzmanība jāpievērš ne tik daudz zināšanām, kā psihiskās un fiziskās attīstības iekšējiem procesiem, jauna “redzējuma” veidošanai.
M. Montesori skolā katrs strādāja ar didaktiskiem materiāliem atsevišķi un tanī pašā laikā pakļāvās grupas likumiem. Pēc M. Montesori domām, vērojot bērna darbošanos, skolotājs nedrīkst likt manīt, ka bērns ir kļūdījies. Arī darba autore pievienojas šai M. Montesori domai un uzskata, ka bērns agrāk vai vēlāk pats sapratīs, ka ir kļūdījies un pats meklēs un arī atradīs pareizo kļūdas labošanas ceļu. Kļūdu labošana attīsta bērnā koncentrēšanos, uzmanību, novērošanas, izturības un gribu. Tas sekmē haotiskuma pārvarēšanu dabā, pašaudzināšanu un arī pašmācību. Pašaudzināšanai M. Montesori izmantoja klusuma rotaļu vai “stundu”. Tā attīsta bērnos sabiedriskos instinktus. Bērni mācās valdīt pār sevi. “Klusuma stundai” M. Montesori izdala trīs fāzes: klusuma radīšana klusuma baudīšana un klusuma mazināšana.
M. Montesori uzskatīja bērnu par svētu un dievišķu. Bērns pats sevi veido par pieaugušu cilvēku. Tas īstenojas noteiktā vidē un sensibilos periodos. Tie ir trīs.
Līdz 3 gadu vecumam bērns pieprasa sev esamības vidi. Viņš tiecas pēc mātes gādības, maiguma, mierinājuma.
No 3 līdz 6 gadu vecumam bērnam piemīt kustību, kārtības un valodas sensibilitāte.
7 līdz 12 gadu vecumā – sociālā sensibilitāte, notiek pāreja uz abstrakcijām, veidojas interese par morāliem un sociāliem jautājumiem.
I. Prudņikova izteikusi galvenās atziņas par Montesori pedagoģiju:
1. Montesori pedagoģija veicina kā bērna personības attīstību (savu spēju apzināšana, pašvērtības, pašcieņas, patstāvības attīstība, normalizācija sociālajā un emocionālajā sfērā).
2. Montesori metode ir multifunkcionāla, tā ir izmantojama gan integrācijas, gan speciālajās, gan veselo bērnu grupās. Tā nav paredzēta tikai kādai konkrētai bērnu grupai.
3. Montesori materiāli un didaktiskie principi paver jaunas iespējas bērnu attīstīšanā un rehabilitācijā, ievērojot bērnu spējas, sensitīvos periodus un īpašās intereses.
4. Lai realizētu Montesori pedagoģijas principus, ir nepieciešami izglītoti Montesori pedagogi un ievērojami jāpalielina vecāku loma, kuriem jāatbild ne tikai par aprūpēšanu un mīlestību, bet pēc iespējas dabiskāk jāuzņemas arī pedagoga lomu.
