Skip to Content

Fragmenti no grāmatas "Kā dzīvot priekā" - 2.daļa.

 
Reiz dzīvoja PLAŠS REDZESLOKS. Bet tad mamma teica: "Pietiek lidināties mākoņos!", un arī skolā lika mācīties visu tikai tā un ne citādi, un tikai “iezubrīt”. Un Redzesloks ar laiku sāka kļūt šaurāks un šaurāks, kamēr kļuva par punktu. Kopš tā laika to arī dēvē par REDZES PUNKTU.
 
/Pēc Feliksa Kriviča fabulas motīviem/
 
Kas ir vainīgs un ko darīt?
(Holodinamikas sākums. Garīgā psihologa viedoklis)

Lai iegaumētu "ienaidnieku" sejā -
biežāk ieskaties spogulī.
/Metouss Javkovs (Taumlers, Dieva karakalps)/
 
Šajā grāmatā tiek atklāts ceļš pie galvenā mērķa, pie kura - apzināti vai neapzināti - tiecas katrs cilvēks.
Šo mērķi var formulēt dažādi:
1. iemācīties dzīvot priekā
2. atbrīvoties no neapmierinātības
3. kļūt par savu vēlmju saimnieku
4. iemācīties dzīvot sava Gara augstumā
5. atbrīvoties no ciešanām
6. iemācīties dzīvot harmonijā
7. dzīvot ar mieru dvēselē
8. iemācīties dzīvot beznosacījuma, noturīgā, garīgā mīlestībā
9. atrasties augšupejošā plūdumā
10. iemācīties risināt jebkādas dzīves problēmas.
 
1. Kas traucē dzīvot priekā?
 
Ja jau Jūs lasāt šo tekstu, nav grūti iedomāties, ka Jums vai nu interesē Visuma uzbūve un likumi, vai arī Jūs gribētu izmainīt savu dzīvi, lielākā mērā piepildot to ar priecīgiem, bezkonfliktu brīžiem. Izrādās, šīs divas vēlmes savstarpēji ir saistītas. Viena paredz otru, un šai saistībā slēpjas atslēga abām.
Sāksim ar pirmo grāmatas virsraksta daļu “Kā dzīvot priekā?”, un pārveidosim jautājumu citādi: "Kas mums traucē dzīvot priekā?". Protams, cēloņu ir daudz: slimības, traģēdijas, bēdas, smagas savstarpējās attiecības, slikti ļaudis, nespējīga valdība, neveiksmes, un visbeidzot, vienkārši slikts garastāvoklis, pat nerunājot par tādām parādībām kā stihiskas un sociālas kataklizmas. Un šeit rodas divi jautājumi.
Pirmais: vai šajos apstākļos nav kaut kas kopējs, tā ka "cīņu" pret daudziem "pretiniekiem" būtu iespējams aizstāt ar "cīņu" pret vienu vienīgu? (Pēdiņu jēga noskaidrosies vēlāk – Aut. piez.).   
Otrais jautājums: kas ir vainīgs visos šajos apstākļos? Vai, paskatoties uz šo jautājumu konstruktīvāk: kas šai situācijā ir atkarīgs no mums un kas - no kāda (vai kaut kā) cita?
Tātad, kas kopīgs visiem cēloņiem, kas traucē mums dzīvot priekā?
Acīmredzami, tas ir mūsu neapmierinātības stāvoklis, vai citiem vārdiem, tas, ka mēs visus šos apstākļus uztveram kā ļaunumu. Savukārt notikumus un ļaudis, kas izsauc mūsos prieka izjūtu, mēs uztveram kā labumu. Līdz ar to svarīgs ir jautājums - kas stāv aiz mūsu īgnuma un tā, ko mēs uztveram kā ļaunumu; un, pretēji, kā stāv aiz tā, kas nes mums apmierinājuma sajūtas un ko mēs uztveram kā labo? Noskaidrosim to ar piemēriem no dzīves.
Piemērs 1. Bērns, kas slimo ar pneimoniju, uztver penicilīna injekciju kā ļaunumu - kaut arī šis ļaunums glābj viņu no smaga stāvokļa un, iespējams, arī no nāves.
Piemērs 2. Es izārstēju savu draugu no smagas angīnas 2 dienu laikā. Liekas, es izdarīju labu lietu. Viņš aizgāja uz darbu, bet šai dienā tur notika ugunsgrēks, kurā viņš stipri cieta - tātad, es izdarīju ļaunumu. Tomēr ar savu rīcību viņš glāba 3/4 ēkas un dažus simtus cilvēkus. Tātad, kopsummā es atnesu pasaulē labo.
Piemērs 3. Spēku uzplaukumā, 40 gadu vecumā, no infarkta aiziet bojā ģimenes galva - tēvs. Tas, protams, ir ļaunums. Bet Relīva seansā (viens no rīkiem, kas tiek izmantots Holodinamikā – Tulk. piez.) sieva redz, ka tad, ja tas nebūtu noticis, visa ģimene atpūtas izbraukumā ietu bojā autoavārijā. Tas nozīmē, ka viņa nāve ir bijis labums ģimenei, var pat uzskatīt, ka arī tēvam.
Piemērs 4. Es apmainīju dzīvokli, un man patrāpījās briesmīga kaimiņiene, kuru es uztvēru kā beznosacījumu ļaunumu. Tomēr, negaidīti es atklāju, ka pats neesmu eņģelis, un kaimiņienei bija pamatojums aizkaitinājumam. Tas iemācīja mani dziļāk iepazīt cilvēkus, savas rīcības motīvus, iedarboties uz ļaudīm ar tikko manāmiem žestiem un mīmiku, kuras agrāk pilnīgi neapzinājos. Un kad kādā naktī man uzbruka piedzērušies jaunekļi, man izdevās izmantot attiecību pieredzi ar kaimiņieni, izrādot viņiem cieņu un radot pārliecību par viņu labsirdību, tā kā starpgadījums beidzās ar to, ka viņi atveda mani mājup un atstāja savas koordinātas gadījumam, ja man būs nepieciešama palīdzība. Tā kā var uzskatīt, ka kaimiņiene izglāba man dzīvību, un es viņai patiesi esmu pateicīgs par viņas neizturamo raksturu.
 
Ko parāda šie piemēri?
 
Secinājums 1. Mēs nevaram spriest, vai tas, kas izsauc mūsos neapmierinātību (vai, pretēji, tas, par ko esam priecīgi) pavērsīsies mums par labu vai par sliktu.
Secinājums 2. Ļaunums (t.i. tas, kas izsauc neapmierinātību) mums vienmēr (vai ļoti bieži) kaut ko māca.
Secinājums 3. Ļaunums vienmēr (vai ļoti bieži) novērš vēl lielāku ļaunumu.
Secinājums 4. Mūsu neapmierinātības stāvoklis ir atkarīgs ne tik daudz no objekta, kas izsauc neapmierinātību, un viņa uzvedības, cik no mūsu attieksmes pret to. Katrā apstāklī var ieraudzīt pozitīvo, "labo" pusi - tieši par to runā sakāmvārds: "Nav sliktuma bez labuma". Tādēļ, ja gribam dzīvot priekā, ir svarīgi IEMĀCĪTIES, pirmkārt, vienmēr atrast "sliktajā" labo, otrkārt, koncentrēt uzmanību uz labo, un, treškārt, noturēt šo uzmanību.
Lai to iemācītos, ir derīgi uzdot sev trīs jautājumus:
- ar ko es pievilku šo ļaunumu?
- ko tas man māca?
- no kā sliktāka glābj?

Jūtat atšķirību? Nevis "kas ir vainīgs?", nevis “par ko?", bet - "priekš kā?" Neslēpsim, attieksme pret dzīves grūtībām un arī pati dzīve neizmainīsies vienā mirklī un uz visiem laikiem. Atcerieties, cik daudz nācās paciest nabadzīgai Pelnrušķītei, kamēr taisnīgums nebija guvis virsroku? Mēs nepiedāvājam brīnumu, mēs tikai izgaismojam ceļu, kura posmu jau esam gājuši paši. Pakāpeniska atbrīvošanās no neapmierinātības ir pilnīgi iespējams un pieejams ceļš, kuru ejot, mēs aizvien vairāk dzīvosim priekā. Vai esat ar mieru tajā doties?

Lai sagādātu piemērotu ekipējumu izvēlētajam ceļojumam, aplūkosim atbrīvošanos no neapmierinātības citā aspektā – tiekot skaidrībā, kas ir un kurp mūs ved mūsu vēlmes.
Atkal izmantosim piemērus no dzīves.
Piemērs 1. Bauda, ko saņemam no garšīgas barības, noved pie pārmērīgās tās lietošanas, kas, savukārt, izsauc daudzveidīgas hroniskas un dažbrīd arī asas saslimšanas.
Piemērs 2. Bauda no smēķēšanas, alkohola un narkotiku lietošanas ved pie organisma un personības postījuma.
Piemērs 3. Bauda no siltuma, komforta un miera ved pie organisma vārguma, imunitātes pazemināšanas un sastingumu parādībām, pie nespējas pretoties fiziskām un psihiskām pārslodzēm un stresiem.
Piemērs 4. Mīlestība daudzveidīgajās tās izpausmēs vai, precīzāk sakot, veidos:
Mīlestība starp vīrieti un sievieti bieži ved pie aizvainojumiem ("tu mani nemīli!"), savstarpējām pretenzijām ("tev manis nemaz nav žēl") un, beidzot, pie greizsirdības (Otello nožņaudz Dezdemonu). Tie ir gadījumi, kad mīlestībā mēs vadāmies pēc savām interesēm.
Akla mātes mīlestība, kad māte, liekas, visu sevi atdod bērniem un pēc tam cieš no viņu nepateicības.
Mīlestība pret draugu, kurš uzvedies ne tā, kā es esmu gaidījis vai kā man gribētos, pēc kā viņš kļuvis par manu nodevēju un ienaidnieku.
Mīlestība pret Dzimteni, kas bieži tiek saprasta kā pieķeršanās tās valdniekiem un sabiedriski politiskām struktūrām, dzīvesveidam, reliģijai. Pārmaiņu laikmetā "patriots" bieži sabrūk kā personība, un īsu laiku pēc tā - arī psihiski un fiziski.
 
Kas ir kopējais visos četros piemēros? Vēlmes, no kurām mēs nevaram vai negribam atteikties, kaut arī apzināmies to postošās sekas piepildīšanas gadījumā. Interesanti, ka aiz šīs vēlmes, kā likums, stāv personiskās intereses. Zemas vai augsti garīgas, bet savas. Mēs gribam, lai situācija būtu tāda, kādu mēs gribētu to redzēt, bet ne tāda, kāda viņa ir vēlama citiem: maniem fiziskajiem orgāniem, manam mīļotajam, maniem tautiešiem.
"Nu, labi,” sacīs lasītājs, “pieņemsim, ka es Jums piekritīšu, kaut arī katrs apgalvojums šeit var būt apstrīdams. Bet kas gan man jādara, ja es nespēju atteikties no savām vēlmēm? Ikreiz nobērt galvu ar pelniem, t.i. ļauties drūmai bezcerības sajūtai?" Īsi var atbildēt tā: ir jāatbrīvojas no "pieķeršanas" savām vēlmēm. Ne tā, lai tās vispār nepastāvētu - citādi mēs nevarēsim veikt gandrīz nekādu darbību (jo aiz katras darbības stāv kāda vēlme) – bet lai aizietu no vēlmju varas pār mums, atbrīvotos no mūsu atkarības no vēlmēm, kaislībām, pieradumiem. No tā vergiem pāriet saimnieka lomā, iemācīties pārvaldīt tos: gribu – paturu sevī tādu vēlmi, gribu - neturu. Ar ko vadīties, lai tā būtu? Lūk šim jautājumam mēs arī pievērsīsimies.
Sākumā noteiksim saikni starp neapmierinātību un vēlmi. Aiz katras neapmierinātības stāv vēlme, lai neapmierinātības objekts izmainītos. Atbrīvojoties no šīs vēlmes, mēs vairs nejutīsim neapmierinātību. Tāpēc, ja mēs atrisināsim problēmu, kā atbrīvoties no pieķeršanās vēlmēm, tad ar to vien atrisināsim problēmu, kā atbrīvoties no neapmierinātībām, un tātad, pārvarēsim to, kas traucē mums dzīvot priekā. Interesanti, ka arī otrādi, katra "pieķeršanās" vēlmei noved pie neapmierinātības, tā kā, ja mēs nevaram atteikties no vēlmes, mēs agri vai vēlu sadursimies ar situāciju, kad nespēsim izpildīt šo vēlmi, kas arī izsauks mūsos neapmierinātību. Tādējādi, vēlme un neapmierinātība vienmēr iet kopā - tie ir nešķirami kā siāmas dvīņi.
 

Grupas: