Skip to Content

Tradicionālā kultūra izglītībā

Raksta autors: 
Gunta Siliņa-Jasjukeviča

Postmodernajā informācijas sabiedrībā tradicionālā kultūra – paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas prasmes, kā arī ar tiem saistītie instrumenti, priekšmeti, artefakti un kultūrtelpas, ko kopiena, grupa vai atsevišķos gadījumos arī atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu daudz mazākā mērā nekā agrāk tiek nodota tālāk nākamajām paaudzēm. Tas rada nopietnu apdraudējumu unikālu lokālu tradicionālās kultūras izpausmju pastāvēšanai nākotnē. Šādos apstākļos teicējs, amatnieks, muzikants kā dabas un kultūrvēsturiskā tradicionālā kultūras mantojuma glabātājs un sargātājs, un pati Latvijas tradicionālā kultūra viegli kļūst par muzejisku artefaktu.

Jautājums par tradicionālās kultūras vērtību tālāknodošanas veidu un saturu ar izglītības starpniecību īpaši aktuāls kļuvis pēc Latvijas pievienošanās UNESCO konvencijai Par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu http://www.unesco.org/culture/ich/doc/src/00009-LV-PDF.pdf .

Viss, ko saprotam ar jēdzienu folklora vai plašākā kontekstā ar jēdzienu tradicionālā kultūra, Konvencijā tiek ietverts jēdzienā nemateriālais kultūras mantojums un uzsvērta tā saglabāšanas nepieciešamība. Konvencijā jēdziens saglabāšana nozīmē – veikt darbības, kuru mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, tālāknodošanu, it īpaši ar formālās un neformālās izglītības palīdzību, kā arī atdzīvināt šāda mantojuma dažādus aspektus.

Latvijā joprojām ir dzīvas daudzveidīgas, pat unikālas novadu kultūras tradīcijas (pazīstamākās no tām Suitu burdondaudzbalsība http://www.suitunovads.lv/lv/Kulturas_mantojums/ , Ziemeļlatgales dziedāšanas tradīcijas, tautas tērpa valkāšanas paradumi dažādos Latvijas novados http://www.nkmva.gov.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=188&Itemid=79,maskošanās tradīcijas http://www.lza.lv/index.php?option=com_content&task=view&id=581&Itemid=47, novadiem raksturīgas izzūdošās amatu prasmes: kokamatniecība, podniecība, aušana, pīšana u.c. http://www.latgalesamatnieki.lv/?m=al&s=k&ln=lv), kas vēl ir pārmantojamas tiešā veidā no tradīciju nesējiem – vecākās paaudzes teicējiem, amatniekiem vai rekonstruējamas, balstoties uz tradīciju pētnieku savāktajiem materiāliem. Skaista, daudzveidīga un artefaktiem bagāta ir Latvijas pagastu, pilsētu un novadu kultūrainava, kas joprojām ir neizmantots resurss indivīda piederības izjūtas veicināšanai savai zemei un tautai.

Kā Latvijas novadu tradicionālo kultūru nepazaudēt pasaules kultūru daudzveidībā, bet padarīt aktuālu jaunajai paaudzei, izmantojot izglītības sniegtās iespējas? Vai lokālās tradicionālās kultūras iepazīšana sekmē piederības izjūtu novada kultūrvidei? Vai novada tradicionālās kultūras apgūšanu jānodrošina ģimenei? Ir skaidrs, ka tradicionālās kultūras turpināšanās savā dabiskajā vidē – ģimenē – notiek reti un tam ir daudz un dažādi iemesli. Mūsdienās šo funkciju pārņēmusi skola un tajā strādājošie skolotāji. Vai skolā tradicionālās kultūras apguve vispār tiek aktualizēta? Situācija praksē liecina, ka bieži vien mācību procesā tradicionālās kultūras apguvei ir atvēlēta nepietiekama uzmanība, arī patlaban izmantotie mācību materiāli nenodrošina sistēmisku un sistemātisku tradicionālās kultūras iepazīšanu, visbiežāk sniedzot tikai fragmentāru un sadrumstalotu ieskatu tradīcijās, nemaz nerunājot par iespēju bērnam plašāk izzināt konkrēta kultūrvēsturiskā novada kultūras vērtības. Neizmantots resurss novada tradicionālās kultūras apguvē joprojām ir novada kultūrvide: daba, kultūrvēsturiski objekti; ģimene, novada sabiedrība: folkloras kopu dalībnieki, teicēji, amatnieki u.c.

Paradoksāli, lai gan ir apkopots un izdots plašs audio, video, iespieddarbu un interneta resursu klāsts, joprojām liela daļa skolotāju par to ir maz informēti un pat īsti nezin, kā to pedagoģiskajā procesā izmantot. Jau labu laiku aktuāls un maz risināts jautājums ir metodiku izstrāde darbam ar dažādām vecuma grupām.

Savas kultūras vērtību iepazīšana kalpo par pamatu citu kultūru iepazīšanai, tas veicina patiesu savstarpējo sapratni un palīdz pārvarēt dažāda veida etniskos aizspriedumus. Kultūra ir uzlūkojama kā pašidentifikācijas forma un citu iepazīšanas un identificēšanas līdzeklis. Laikā, kad strauji zūd robežas starp valstīm, nācijām un tautībām, kad pasaule piedzīvo tā saucamo kultūras hibridizācijas – kultūru saplūšanu - procesu, kultūras un dzimtās valodas loma nācijas identitātes stiprināšanā kļūst par izšķirošo.

Kā zināms, kultūru nevar iemācīties vienīgi no grāmatām, tā jāpiedzīvo nepastarpināti caur paša pieredzi, darbību un sadarbību, visbiežāk tieši no skolotāja personīgās ieinteresētības, pedagoģiskās meistarības, entuziasma un empīriskās izpratnes par tradicionālās kultūras mācīšanu/mācīšanos ir atkarīgs, cik kvalitatīvi notiek bērna pirmā iepazīšanās ar tradicionālās kultūras mantojumu, vai šī iepazīšanās bērnam kļūst nozīmīga. Meistarīga un enerģiska skolotāja vadībā notiek savdabīgs tradīciju pārmantošanas jeb atjaunošanas process – bērni ir tie, kas ar prieku iesaistās tradicionālās kultūras pārmantošanas procesā un aizrauj ar šīm idejām savus vecākus. Veiksmīgā gadījumā skola atver robežas vietējās kultūrvides vērtībām un bērns aug un izglītojas tādā mācību procesā, kas nav atrauts no viņa paša dzīves. Rezultātā arī vecāki tiek iesaistīti tradicionālās kultūras apguvē un šī jaunatklātā pieredz kalpo kā ģimeni saliedējošs un stiprinošs faktors.

Līdz šim Latvijā ir izdotas tikai dažas latviešu folkloras apguvei domātas grāmatas, piemēram, M. Mellēnas, V. Muktupāvela, E. Spīča un I. Irbes ,,Gadskārtu grāmata” http://madris36.wordpress.com/2010/02/05/m-mellena-e-spics-v-muktupavels-i-irbe-gadskartu-gramata/ , I. Reiznieces ,,Rokasgrāmata folkloras mācīšanā” http://www.lgramata.lv/lbook/info.php?id=10172 , G.Siliņas-Jasjukevičas sastādītā ,,Tradicionālā kultūra bērniem” http://www.raka.lv/katj.php?gr_id=803&id=16&PHPSESSID=735b9d74a0861f43f7fc2b6b69a8fa84 un Sergeja Oļenkina metodiskie materiāli http://www.pjatnica.com , kas domāti krievu tradicionālās kultūras apguvei u.c. Šajās grāmatās atrodami gan mācību materiāli, gan ieskats tradicionālās kultūras mācību metodikas pamatprincipos. Svarīgi būtu ielūkoties arī citu pedagogu pieredzē, apkopot labas prakses piemērus (tematiskos plānus, mācību programmas, nodarbību un mācību stundu konspektus, tradicionālās kultūras apguvei domātus mācību materiālus, ekskursiju maršrutus, nometņu plānus, sadarbības aprakstus ar muzejiem, amatniekiem, teicējiem, folkloras kopām, u.c.), lai pamazām kopīgi izveidotu novadu tradicionālās kultūras elektronisko ideju banku, kas būtu noderīga plašam interesentu lokam - skolotājiem, bērnu un jauniešu folkloras kolektīvu vadītājiem, pedagoģisko augstskolu studentiem, bērnu vecākiem, mācību līdzekļu veidotājiem, lai kvalitatīvāk un jēgpilnāk palīdzētu bērniem ieaugt savas tautas kultūras sistēmā un veidotu kultūras vērtībās balstītu piederības izjūtu Latvijai.

Aicinājums pielikt arī savu roku ziņu apkopošanā, aizpildot šeit atrodamo anketu:
Aptauja par tradicionālo kultūru

Noderīgas saites:
www.folklorasbiedriba.lv
www.tradicijas.lv
www.folklora.lv

Rakstu iesūtīja: 
Gunta Siliņa-Jasjukeviča