Pilns raksts: http://www.psihologu-prakse.lv/zaudejums.shtml
"Noliegt fakta nozīmību. "Nav ko par suni raudāt, varēsi to darīt, kad es nomiršu!". Kaut ko tādu ne visai bieži, tomēr nākas dzirdēt. Ko jūt bērns? Pirmkārt jau aizvainojumu. Viņa jūtas nav neko vērtas. Viņa asaras - ūdens. Viņa bēdas - nav īstas…Kas vēlāk? Bēdas taču palika… Bet pēc tam - viena reakcija - cenšanās neizrādīt, noslēpt jebkuras patiesas, spēcīgas jūtas, lai citi neapsmietu, nepareizi nenovērtētu, nesamīdītu… Cilvēks zaudē spēju raudāt. Bet maksa par to - slimības un vientulība. Un tādi cilvēki pēc tam nāk pie psihologa ar problēmu - "nespēju atzīties mīlestībā, palūgt palīdzību, pateikties…Baidos". Tādiem cilvēkiem var būt daudz paziņu, taču dvēselē viņi jūtas vientuļi…Cita reakcija - iemācīties pašam prast novērtēt savas jūtas un vajadzības - "es pats tikšu galā, es piecietīšu, citiem tas ir svarīgāk un nepieciešamāk". Domāju, ka tādus "altruistus" jūs esat satikuši - atbīdot sevi otrā plānā, viņi izsauc vainas sajūtu un paši ir ļoti nelaimīgi… "
laacene, risināt var caur apzināšanos, izpratni, pateicību un piedošanu. it viss, kas ar mani noticis, kādā ģimenē esmu piedzimusi, augusi, bijis man vajadzīgs. mans ceļš uz atbrīvošanos no bērnībā iegūtiem ierobežojumiem līdz šim bijis tieši tāds - apzināties, ka tā ir bijis, izprast, ka vecāki tā rīkojušies, jo savādāk nav mācējuši un tas bijis labākais, ko viņi var dot,... tad sirdī ielijusi pateicība un atnākusi piedošana, sniedzot brīvību un jaunu lietu kārtību.
ja bērni ir vismaz mazliet laimīgāki/brīvāki par vecākiem, tas jau ir ļoti labi. mums kā vecākiem nav jādomā par kļūdu nepieļaušanu, mums jāturpina attīstīties pašiem, lai šodien un turpmāk dotu bērnoiem labāko, ko spējam iedot. bērns ir izvēlējies mūs tādus - kādi esam, tādus, par kādiem kļūstam - augot.