Skip to Content

1.daļa: Kas valda pār prātiem?

Raksta autors: 
Gunta Ošeniece
  
Nu jau arvien vairāk cilvēku sāk šaubīties par to, vai zināšanu apguves un audzināšanas veids, kādu šobrīd piedāvā formālās masu skolas, atbilst tam, kāds būtu nepieciešams gudras, nobriedušas un apmierinātas personības un harmoniskas sabiedrības un miera pilnas pasaules veidošanai?
 
Rietumu postmodernajā sabiedrībā novērojamās ētikas un morāles problēmas - alkoholisms, narkomānija, azartspēles, krāpšanas, aborti, vardarbība, stress, depresijas, personiskā neizlēmība un vispārējs skepticisms - ietekmē bērnu priekšstatu par pasauli un līdz ar to arī skolā notiekošo. Tas vedina meklēt pārbaudītas un nemainīgas vērtības, uz kurām mums šodien balstīt bērnu audzināšanu, izglītību un laimīgas, harmoniskas sabiedrības veidošanos.
 
Nevar atveseļot sabiedrību kopumā, ja mēs nezinām ceļu, kā katram vienam sakārtot sevi.
Mēs, kas katrs savā veidā cenšamies apliecināt sevi un piepildīt savas vēlmes, visi kopā veidojam šo sabiedrību. Tā ir tieši tāda, kādi esam mēs paši. Šajā sabiedrībā pastāvošo kārtību nosaka cilvēki, kas ir savu mammu un tētu audzināti bērni, skolotāju mācīti un veidoti sabiedrības pilsoņi. Kāpēc mēs sūdzamies par politiķiem, ārstiem, policistiem? Svarīgāk būtu katram pajautāt sev: Kāda būs mūsu sabiedrība pēc desmit, divdesmit un vairāk gadiem, kad likumus lems un izpildīs tagadējie skolēni? Kādi viņi būs? Kā viņi rūpēsies par mums? Vai viņi būs tikai konkurēt griboši tehnokrāti, vai personības ar augstu kultūras līmeni? Vai tad nebūs pārāk daudz atstumto, izglītību neieguvušo, vienaldzīgo, aizvainoto, dusmīgo?
 
Šajā tehnoloģisko atklājumu laikmetā, kad zinātne straujiem soļiem tuvojas bīstamā robežai, mēs esam pazaudējuši patieso brīnumu – savstarpējo attiecību skaistumu, cilvēka rakstura īpašību cēlumu, mīlestības un draudzības jūtas, godu un atbildības sajūtu. Pašizziņa, intuīcija, iekšējās dzīves kvalitāte, dabas un kosmosa likumu izprašana ir atstāta novārtā un visi dzenas pēc ilūzijas - naudas, slavas, ārišķīgiem panākumiem un komforta.
 
Ir pienācis pēdējais laiks veikt jaunas reformas mūsu galvās, ir pienācis laiks skolā ienest garīgumu.
Ir vairākas iespējas, kādā virzienā katrs var vērst savu radošo garu un sirds degsmi, jo mūsdienu izglītības sistēmā atklājas vairāki vājie punkti. Lūk, daži no tiem:
  • skola orientē uz sasniegumiem (rezultātu), nevis uz procesu,
  • valstī trūkst vadošās filozofijas, kas nosaka cilvēka un pareizas dzīves būtību, līdz ar to nav arī izstrādātas izglītības filozofijas,
  • izglītībā nav skaidrs galvenais virsmērķis – kādu cilvēku mēs gribam audzināt?
  • skola nedod atbildi uz galvenajiem dzīves jautājumiem: kas es esmu, kas ir šī pasaule un kāda jēga ir manai dzīvei?
  • skola neieaudzina bērnos augstus ideālus un dziļas morāles vērtības,
  • skolā jāapgūst nesamērīgs daudzums fragmentāru zināšanu, nav veseluma pieejas,
  • izglītības sistēma piedāvā nesvarīgas tēmas, kas neapmierina audzēkņu garīgās vajadzības, tādējādi nespējot bērnus veiksmīgi ieinteresēt mācīšanās procesā,
  • skola nav efektīva, - skolēni izturas tajā antisociāli, ir vīlušies un neapmierināti, uzskata to par garlaicīgu, vai vislabprātāk to vispār pamestu,
  • nespēja nodrošināt vienlīdz labu izglītību visiem - atbilstoši katra individuālām spējām un talantiem,
  • skolotājiem ir grūti nodrošināt klasē gan kārtību, gan radošu garu,
  • skolotāji bieži ir garīgi un fiziski noguruši,
  • nihilistiskas attieksmes izrādīšana kļuvusi tipiska ne tikai lielas daļas skolēnu, bet arī skolotāju vidū.
 
Viss minētais ir satraucoši fakti, kuru risināšanai jāpievēršas nekavējoties. Nedrīkst atrunāties, ka valsts politika ir slikta, ka nav ministrijas nostādņu vai rīkojumu. Nedrīkst teikt, ka „es te neko nevaru darīt”. Tās ir lietas, kur nav jāgaida norādes no augšas, tās ir lietas, ko katra atsevišķa skola un katrs atsevišķs skolotājs varētu sākt darīt jau rīt.
 
Esošā situācija vispirms ir cilvēcības krīze, un tikai sekundāri - finanšu krīze. Pie tās lielā mērā novedusi mūsdienās valdošā liberālā izglītība un centrēšanās uz bērna attīstīšanu par mistiski-absurdo “ekonomiskās globalizācijas apstākļiem atbilstošu darbaspēku”. Pēdējo desmitgažu „standarts” ir bijis nevis laimīgs cilvēks pilnvērtīgai dzīvei un harmoniskai ilgtspējīgai sabiedrībai, bet gan egoistiska, paštaisna persona ar nelāgu raksturu, kam jābūt gatavai cīnīties par savu eksistenci.
 
Galvenie iemesli mūsdienu daudzajām problēmām ir:
  • tradīciju ignorēšana un vēsturiskās pieredzes ignorēšana,
  • savas personiskās un nacionālās identitātes nodošana par labu amerikāniski-pragmatiskajam pasaules uzskatam,
  • atteikšanās no tikumiskajiem ideāliem par labu pašlabuma propagandai,
  • neticēšana universālām patiesībām un augstāku, absolūto zināšanu esamībai.
 
Katram nācies aizdomāties, ka vienpusīga, uz ekonomisko augšupeju vērstā audzināšana ir negodīguma, noziegumu, terorizēšanas un sabiedrībā novērojamās negativitātes un psihisko traucējumu iemesls.
 
Izglītības saturu un izmantojamās metodes pēdējās desmitgadēs lielā mērā noteica ekonomiskā attīstība un darba tirgus specifika. Skolā bija un vēl joprojām ir novērojamas tendences iegūstamās zināšanas pakārtot komercvajadzībām, tas ir, no uzņēmēju viedokļa raugoties - vēlamā augsti kvalificēta darbaspēka, bet no darba ņēmēja puses - labi apmaksāta darba iegūšanai. Runāja par mācību satura uzlabošanu un modernizāciju, jauno tehnoloģiju pārzināšanu, prezentācijas prasmju apgūšanu, vajadzību mācību kabinetus aprīkot ar biroja iekārtām un citām no biznesa aizgūtām lietām. Pats par sevi tas, protams, nav nekas slikts, bet tas nevar būt mērķis jeb attīstības rādītājs.
Turklāt bieži aizmirstas, cik dramatiski ātri desmitgažu laikā viena modernā teorija nomaina otru, cik strauji noveco tehnoloģijas un var mainīties ekonomiskā situācija. Apzinot un izvērtējot šos faktus, nonākam pie secinājuma, ka ir absurdi izglītības saturu pakārtot tirgus attiecībām vai politiskajai situācijai, bet neattīstīt bērnos dabisko tieksmi pēc garīguma.
 
Karjera, labs atalgojums, prestižs sabiedrībā, panākumi, materiālais izdevīgums ir bijis tas, kas iepriekšējos gados tika pasludināts par galveno mērķi gan dzīvē, gan izglītībā. Ne tikai vecāki savu raižu iespaidā potēja šos saukļus bērnu galvās, ne tikai krāsaini žurnāliņi tiražēja uzskatus par veiksmīgu dzīvi, - pat skolotāji izmantoja šos atribūtus, lai motivētu bērnus pelnīt labas atzīmes, tādējādi mazāk apdāvinātos jau bērnībā norakstot neveiksminiekos, bet fiziski izturīgākos izaicinot uz divkauju ar sabiedrību.
 
Nu ir iespēja attapties, ka - sabiedrība nav tirgus laukums, izglītība nav ekonomikas nozare un skola nav ražošanas uzņēmums. Šodien ir aptrūcies saukļu, un, šķiet, ka skolas ir apjukušas – dažas izmisīgi cenšas „noturēt stāju”, citas noslēdzas no ārpasaules, bet iekšienē praktizē veco, autoratīvo stilu un nenovēršami stagnē, smakdamas pašas un smacēdamas bērnus.
 
Tomēr rodas šur tur arī arvien vairāk progresīvo skolu, kuru vadītāji saprot, ka jāmainās. Jāmainās strauji. Izšķirošais jau nav skolas piesliešanās noteiktai alternatīvai kustībai, bet gan skolā praktizētajām vērtībām un skolotāju attieksmei. Mēs atrodamies situācijā, kad no jauna jāmāca sociālās problēmas risināt cilvēciski, kad jāmāca cilvēkiem no jauna tuvināties, saskatīt līdzcilvēkos līdzvērtīgu un labvēlīgi noskaņotu draugu, nevis konkurentu vai ienaidnieku, jāmāca interesēties par citu cilvēku uzskatiem, rūpēties par apkārtējo vajadzībām, ievērot sociālo taisnīgumu, vienlīdzību, jāmāca tieši un atklāti sadarboties ar citiem cilvēkiem, lai realizētu konkrētus mērķus kopīgu, augstāku interešu labā.
 
Visām skolām ir jābūt vienai interese un vēlmei – palīdzēt cilvēkam augt un pilnveidoties visās savās iespējamās izpausmēs - intelektuālajā, emocionālajā, fiziskajā, estētiskajā, garīgajā dimensijā.
 
Tāpēc nav nākotnes formālai skolai, kurai nav ideālu un kas atrunājas ar šķēršļiem un apstākļiem. Nav nākotnes bezveidīgām abstrakcijām, kurām sistēma ir svarīgāka par dzīvu cilvēku, skaitļi ir svarīgāki par īpašībām, kur oficiālā valodā raksta papīru kalnus un pēc vienotiem standartiem vieglu roku mēra un sver cilvēcisko domu, dalot cilvēkus pa līmeņiem un kategorijām.
Cilvēks savā iekšējā būtībā vienmēr paliek tas pats. Cilvēkam tūkstošiem gadu ir viena un tā pati vēlme – būt laimīgam un dzīvot saskaņā ar apkārtējo vidi.
 
Tieši skolai jānosauc sabiedrības attīstībai vitāli nozīmīgas, kopīgas, vispārcilvēciskas stabilizējošās vērtības un jārunā par tām ar bērniem un vecākiem, jāraksta par tām avīzēs un uz ministrijām. Skolai jāizkopj vērtības tai uzticēto bērnu raksturos un dvēselēs.
 
Skolotājam kā dārzniekam jāaudzē bērni kā rožu stādi, rūpīgi tos kopjot un aprūpējot. Kamēr pumpuri nav atvērušies, nevar tos nedz ar varu plēst vaļā, nedz krāsot sev vēlamā krāsā. Skolai tikai jānodrošina pamatvērtības - zeme, gaisma, siltums un barības vielas; - kad ziedi atvērsies, tie visi būs ļoti skaisti un vērtīgi.
Rakstu iesūtīja: 
Gunta Ošeniece