Skip to Content

2.daļa: Vērtības skolā jeb skolas vērtība

Raksta autors: 
Gunta Ošeniece
 
Iepriekšējā rakstā aicināju pārdomāt, kas ir tas, kas bieži nosaka mūsu tādu vai citādu rīcību un ietekmē mūsu uzskatus vai attieksmi? Vai tie nav skaitļi, ciparu virknes, kas, ailītēs sarakstītas, novērš mūsu uzmanību no dzīvā cilvēka blakus? Skaitļi, izteikti atzīmēs vai naudā, vērtējums rangu vai algu sarakstā, vai tas nav praktiskais jeb finansiālais izdevīgums, kuram mēs šodien pakārtojam arī bērnu audzināšanu un izglītošanu?
Mēs sev uzdevām jautājumu – kādu cilvēku mēs gribam izaudzināt? Nācās secināt, ka daudzkārt nav skaidrs, kas ir pašreizējās izglītības filozofijas pamatā, kāds ir cilvēka tēls mūsdienu sabiedrībā, un kas ir izglītības mērķis?
Mēs pārdomājām, kāda ir mūsu katra atsevišķā atbildība un pienākumi, kāda ir skolotāja, skolas un vecāku loma? Nācās secināt, ka ne viss, kas notiek, ir tā, kā tam vajadzētu būt. Vēl aizvien skolā māca daudz fragmentāru lietu, bet neuzsver būtisko, nedodot bērniem tādas zināšanas, kas ir viņiem visnepieciešamākās, bet gan maskējoties aiz viltus zinībām.
 
Iepriekšējā rakstā iezīmējām, ka humānisma idejas postmodernajā laikmetā nomākusi ekonomiskā globalizācija, kas ne tikai nonivelē nacionālās atšķirības, bet apdraud un pat iznīcina tradīcijas un kultūras vērtības. Pašlaik mēs piedzīvojam vērtību izmaiņu laiku - naudas vara, dzīve pēc biznesa noteikumiem, steiga, personisko vēlmju un izdevīguma likšana pāri sabiedriskajam labumam, mehāniskums, spriedze, morāles zudums ir mūsu ikdienas pavadoņi. Garīgās vērtības ir nomainītas uz ekonomiskajām vērtībām.
 
Šajā sakarībā uzdosim sev nākamo svarīgo jautājumu, kas mūs nostāda izšķirošas dilemmas priekšā:
  1. Vai mēs pielāgosimies šīm vērtību izmaiņām un pieņemsim tās?
  2. Vai arī mēs tomēr gribam saglabāt savu kultūru un cilvēciskumu?
 
Mēs esam uz naža asmens. Mums nekavējoties jātiek skaidrībā, kas ir tās vērtības, ar kurām mēs gribam dzīvot tālāk? Jo vērtības noteiks mūsu turpmāko rīcību.
Tas, kas pašlaik notiek sabiedrībā, ir iepriekš īstenoto vērtību rezultāts. Ja mēs neuzsāksim radikālas pārmaiņas, kas par galveno virzošo spēku uzskatīs cieņu pret dzīvību, dabu un cilvēka gara pilnību, tad modernā zinātne ar savām tehnoloģiskajām un ģenētiskajām manipulācijām novedīs mūs pie cilvēces bojāejas.
 
Šodien katram ir jāapzinās stāvokļa nopietnība un jāizprot ētikas un pedagoģiskā procesa kopsakarības.
Bieži paši pedagogi neapzinās, ka riskē, atsakoties no vērtību audzināšanas, un tās vietā liekot bērna pielīdzināšanu citiem, iekļaušanu sabiedrībā, kurā ir tik daudz morālu problēmu un negatīvu iezīmju, aizbildinoties: „Nu, ko tad mēs, paskatieties, kas notiek visapkārt”. Ir jāapzinās, ka, tieši otrādi, katrs atsevišķs cilvēks veido sabiedrību, dodot savu pienesumu vērtību sistēmā un ar saviem darbiem uzņemoties atbildību par kopīgo rezultātu. Tātad svarīgi, lai ikkatrs būtu labs, pozitīvi noskaņots un ieinteresēts darīt labu.
 
Kāpēc svarīgi vērsties pie skolotājiem un aicināt tieši viņus izmainīt savu domāšanu un attieksmi? Kāpēc svarīgi skolotājiem atgūt pašapziņu, cieņu un apzināties savu spēku?
Pirmkārt jau, kā zināms, skola ir viena no četrām izšķirošajām kultūrvarām, kas var ietekmēt un mainīt attīstības tendences. Šīs četras institūcijas, kas regulē un uztur kultūru, veido sabiedrisko domu, nosaka vadošās vērtības un uzsāk pārmaiņas, ir: reliģija, politika, skola (jeb zinātne) un ekonomika (finanses). Pašlaik dominē tikai ekonomikas sfēra ar visām no tā izrietošajām sekām, bet pozitīvai sabiedrības attīstībai nepieciešama visu šo četru varu kopīga un harmoniska sadarbība valsts uzplaukuma labā. Ko darīt skolai? Ja reliģiskās organizācijas ir zaudējušas svarīgumu, ja valsts politika zināšanu trūkuma un zaudētās neatkarības dēļ nespēj atrisināt problēmas, ja ekonomika redz cilvēkā tikai patērētāju, tad paliek vēl tikai skolotāju neizmērojamās iespējas mainīt sabiedriskos procesus.
 
Tieši skolotāji ir tie, kas virza sabiedrību, rada idejas, analizē trūkumus un redz risinājumus, dod zināšanas un var nodrošināt garīgo līdzsvaru. Skolotāji pēc būtības ir tautas sirdsapziņa, kultūras nesēji un tradīciju glabātāji.
 
Skolotāju rokās, viņiem pašiem to vairs īsti neapzinoties, ir milzīgs spēks – visi cilvēki, viņu domas un darbi. Skolotāju rokās ir tautas nākotne. Skolotājs ir tautas liktenis!
Mums ir nepieciešama cita izpratne par skolotāja lomu. Pārmaiņas var nest tikai inteliģents skolotājs. Ja skolotāji modīsies, domās, runās un darbosies, ja skolotāji būs gaismas nesēji un ceļa rādītāji, priekšzīme un garīgie līderi pārējiem, tad pārmaiņas notiks.
 
Visiem kopā jādomā, kā veicināt skolotāju garīgo un intelektuālo izaugsmi. Svarīgi lai skolotājam pašam nebūtu jāpieprasa alga un jārēķina, par ko un cik viņam samaksāts, jo tāds pazemojums skolotāja apziņā izraisa neatgriezeniskas garīgā pagrimuma sekas. Patiesas zināšanas nedrīkst tirgot, tās jādod visiem, cik katrs vien spēj ņemt. Atlīdzināt skolotājiem par ieguldīto darbu, mīlestību un sirdsdegsmi ir vecāku, pašvaldību, sabiedrisko institūciju, vietējo uzņēmēju un ikviena reiz skolā gājušā sabiedrības līdzpilsoņa pienākums. Ja valsts nespēj, tad bērnu vecākiem un pašvaldību darbiniekiem jārūpējas par to, ka labiem un godīgiem skolotājiem nekad nepietrūktu iztikas līdzekļu, lai viņu darbs būtu brīvs no domām par naudu! Skolotāja darbs nav kalpotāja darbs. Skolotāja dzīve un darbība ir misija un pašam pieprasīt par to pienācīgu atalgojumu nav skolotāja cienīgi. Progresīvi ir tie pašvaldību vadītāji, kas saprot, ka skola ir pirmā prioritāte, jo laba skola pilsētā vai pagastā atmaksāsies vienmēr un nodrošinās visu pārējo – atpazīstamību, iedzīvotāju pieaugumu, drošu sociālo vidi, pašiem savus vietējos uzņēmējus, iedzīvotāju nodarbinātību, nodokļus un finansiālo stabilitāti.
Žurnālistiem vajadzētu vairāk rakstīt par godājamu skolotāju dzīvi un uzskatiem. Izcilu skolotāju pieredze iedvesmos arī citus skolotājus.
 
Šodien, kad vislielākās iespējas ir savienotas ar vislielākajām briesmām, var aiziet nebūtībā vislielākās vērtības, - cilvēks var neizturēt un tikt saplosīts gabalos. Skolas uzdevums ir - šajā pārmaiņu pasaules virpulī saglabāt cilvēka veidolu, tautas veidolu un cilvēces veidolu augstākai radošai dzīvei. Tas ir uzdevums izglītībā un uzdevums dzīvē.
 
Pārvarēt ārējos apstākļus var iedziļinoties zināšanās - nevis abstraktās, bet gan vitālās, dzīves prasmēm svarīgās, un virzoties uz citu - dziļuma, nevis plašuma - dimensiju. Skolām un augstskolām jākļūst par intelektuālu triecienspēku, kas nostājas sabiedrības dzīves pašā centrā. Skolotājs kā audzinātājs stāv sabiedrības priekšgalā un uzņemas atbildību par sabiedrības izglītotību un absolūto vērtību saglabāšanu nākotnei. Viss mācību darbs patiesībā ir tikumisko apziņu un morālo vērtību audzinoša (vai neaudzinoša) darbība.
 
Kāds skolas tēls mums jāveido, lai pastāvētu patiešām ilgspējīga sabiedrība? Tā ir skola – Gaismas pils katrā apdzīvotā vietā. Skola, kurai ir vairākas funkcijas.
Pirmkārt, skola kā audzināšanas iestāde, jo, sekodami rietumnieciskajam liberālismam, mēs diemžēl esam pazaudējuši ģimeni kā vērtību, kā kategoriju, kā audzinošo faktoru.
Otrkārt, skola kā izglītības iestāde, kur bērni apgūst dzīvei nepieciešamās prasmes un augstākās zināšanas - garīgumu, sevis izziņu, rakstura veidošanos, dabas un apkārtējās vides sakarības.
Treškārt, skola kā kultūras telpa, kurā notiek koncerti, teātri, sporta, mākslas un reliģiski pasākumi.
Ceturtkārt, skola kā pilsoniskās apziņas telpa, kurā tiek rīkotas publiskas lekcijas, diskusiju vakari, interešu klubi.
Piektkārt, tā ir skola, kas ir bērnu dzīves telpa, patīkama un droša vieta, kurā viņi pavada ievērojamu savas dzīves daļu. Ir svarīga skolas apkārtne, zaļās zonas, sporta un atpūtas laukumi, iekopts dārzs. Pozitīvi, ja bērniem skolā būtu iespējas veikt kādus darbiņus - izgatavot priekšmetus, audzēt puķes vai dārzeņus, nest malku vai slaucīt celiņus, jo tas svarīgi ne tikai prāta atslodzei vai praktiskam labumam, bet gan drīzāk kā simboliska vērtība bērna apziņā. Tātad vajadzīga skola, kura ir atvērta sabiedrībai, kura vienmēr izstaro gaismu, kurai līdz vēlam vakaram ir gaiši logi. Skola ir patvērums. Skola ir simbols mūsu prātos.
 
Gadu simtiem ilgi cilvēki tiecās pēc skolas, jo zināja, ka izglītība ir kā gaismeklis, kas nekļūdīgi vada cilvēku dažādās dzīves sfērās. Kā teicis kāds domātājs, “zināšanas ir trešā acs, kas ļauj saskatīt visas lietas īstā gaismā un parāda, kā rīkoties”. Šodien skola ir zaudējusi savu monopolu uz informācijas piegādi, tai jāiztur sīva konkurence ar televīziju, internetu, grāmatām un cita veida informācijas nesējiem. Skolai jāapzinās šī situācija un jāatrod sava īpašā, neaizstājamā vieta. Skola vienīgā reprezentē dzīvā skolotāja faktoru, apgaismota cilvēka paraugu, savstarpējo attiecību mākslu, tā vienīgā var mācīt mācīties, atšķirot un izvērtēt informāciju, domāt un trenēt prātu, attīstīt apziņu, veidot cilvēciskās īpašības, ieaudzināt tikumus un morāles vērtības – atšķirt Labu no Ļauna.
Mūsu tehnoloģiskajā laikmetā ir pilnīgi lieki celt priekšā bērniem faktu gūzmu un to atprasīt. Mums ir jāiemāca bērniem tas, ko viņi patiesībā no mums gaida – dzīves prasmes.
Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir radīt izglītības sistēmas pamatu – atbilstošu izglītības filozofiju. Izglītības teorijas vienmēr ir atkarīgas no tur eksistējošās teorijas par cilvēku. Izglītības jēdziena izpratni un tā definīcijas vienmēr nosaka tas, kā sabiedrībā uztver un skaidro cilvēka būtību. Ja cilvēku uzskata tikai par fizisku ķermeni, izglītības pieeja būs savādāka nekā tad, ja cilvēku aplūkosim kā saprātīgu un atbildīgu būtni. Bet, ja uztversim cilvēku par garīgu jeb dievišķu būtni, izglītības nostādnes būs vēl savādākas. Cilvēka dzīvei ir divi aspekti – bioloģiskais un socioloģiskais. Bioloģiski cilvēka dzīvību uztur barības vielas un atražošana, bet socioloģisko aspektu nodrošina izglītība skolā.
Cilvēks dzīvo saskaņā ar savu dzīves filozofiju un pasaules uzskatu, ko viņš ieguvis savā izglītības ceļā, tāpēc izglītība jāaplūko kā nozīmīgs sociāls process, kuru rūpīgi plāno. Izglītība ir process, kurā māca dzīvot sabiedrībā un to veidot. Tātad izglītība ir ne tikai viena no dzīves svarīgākajām sastāvdaļām, bet arī dzīves galvenais mērķis.
 
Jebkuras pedagoģiskas darbības pamatā ir jābūt noteiktai filozofijai par cilvēka sūtību. Filozofija nosaka pareizas dzīves būtību un mērķus, bet izglītība māca, kā saprast pareizas dzīves būtību un ar kādiem līdzekļiem sasniegt savas dzīves mērķus. Filozofijas galvenais uzdevums ir definēt dzīves galvenās vērtības, bet izglītības iestādes galvenais uzdevums ir iedzīvināt šīs vērtības dzīvē. Varētu teikt, ka filozofija ir abstrakta dzīves apcere, bet izglītība - dzīves aktīvā daļa jeb konkrētas darbības. Citiem vārdiem sakot, izglītība ir lietišķā filozofija, kas var ilgt visu mūžu.
Mums ir izvēle starp ideālismu un pragmatismu.
Pragmatiķi centrējas uz indivīda materiālajām vēlmēm un noliedz nemainīgo vērtību pastāvēšanu, uzskatīdami, ka cilvēks drīkst pārveidot apkārtējo vidi atbilstoši savām vajadzībām. Pragmatiķu pasaule mainās, tāpēc nekas tajā nemēdz būt ilgstoši labs un patiess. Pragmatiskās vērtības ir mainīgas, jo katrs pats nosaka, kas labs, kas slikts, un kā izturēties, tāpēc tādā gadījumā nepastāv nekas, kas mūs vieno. Mūsdienu pragmatiskajā pasaulē svarīgs ir tas, kas ir izdevīgs. Labs ir tas, kas dod vēlamo rezultātu. Pragmatisma pieeja izglītībā nozīmē, ka teoriju pakārto praksei, tāpēc dinamisku sabiedrības izmaiņu ietekmē arī izglītības teorijas nemitīgi mainās un vienlaicīgi veicina nākamās pārmaiņas. Līdz iestājas haoss.
 
Ja mēs esam ideālisti, tad lielu nozīmi piešķirsim prāta un patības attīstībai, humānai personībai un vērtību trinitātei – Patiesajam, Labajam, Skaistajam. Ideālās vērtības ir nemainīgas, tās nosaka, ko vajag un ko nevajag darīt. Vērtības ir ideāli, kurus sabiedrībā augsti vērtē, ciena, tur svētus, un vienlaicīgi pieņem par mēru, lai spriestu par kaut kā cita vērtību.
 
Katra laikmeta vērtības ir atbilstošas tajā praktizētajai filozofijai. Vērtības ir augļi, ko ienes mūsu rīcība, kas veikta mērķa sasniegšanai.
Izglītības sistēma ir visietekmīgākais instruments, kā veidot morālās, garīgās un estētiskās vērtības, uzskatus par dzīvi un vēlamo izturēšanās veidu. Vērtībām ir noteicošā nozīme, runājot par izglītības saturu. Šaurākā nozīmē vērtības ir sinonīms izglītības mērķiem, bet plašākā nozīmē vērtībām ir pakļauta jebkura izglītības procesa sastāvdaļa - gan izglītības politika, gan pats process. Tātad ne tikai vadošie mērķi, bet arī mācīšanas metodes, motivācija, priekšmetu, tematu un grāmatu izvēle, administrācijas un kontroles jautājumi ir jāizskata atbilstoši vērtībām.
Ja sabiedrībā un politikā pieaug cinisms, nežēlība un noziedzība, tas nozīmē, ka tieši izglītībā nepieciešamas krasas pārmaiņas attieksmē pret absolūtajām vērtībām un tām pamatā esošo filozofiju par dzīves jēgu un cilvēka sūtību.
Rakstu iesūtīja: 
Gunta Ošeniece