harmonija mijiedarbībā

Piekrītu rakstā izvirzītajiem principiem.
Strādājot skolā centos tos iedzīvināt praksē, bet visa skolas ikdienas dzīve nedod pilnīgu iespēju to īstenošanā. Vecie sadarbības "rāmji", skolotājs- skolēns-vecāki  vairāk tendēti uz iepriekš izveidotiem uzskatiem, kā jābūt, kas jābūt, kādam jābūt. 
Būtu interesanti visus šos principus apgūt praktiski darbojoties, gan skolotājam, gan skolēnam.
Tā patiesi izprotot šo vārdu jēgu.
Ļoti vērtīgs princips - Līdztiesība, KAS TAS IR???

Apgūt to plašā dzīves kontekstā, spēlēs, lomu spēlēs,diskusijās utt. sajust kā tas ir uz savas ādas un dot šo brīvību arī otram, gan skolēnam ,gan skolotājam.
Lai arī skolēns sajūt, ka viņš ir līdzdalībnieks visā, kas ar viņu notiek. Veidojot sapartni ka skolotājs ir tāds pats cilvēks kā viņš.
Viss mainīsies, ja mainīsimies mēs paši. Būt par piemēru kā to darīt ir tikai pašu skolotāju rokās.
Domāju ka Latvijā ir skolotāji, kas vēlas  iedzīvināt šos attiecību harmonijas principus. 

1. Var, ja ļautu.
2. Tādi ir uz laiku, kā viss vidē, kur kaut kas attīstās ;).
 
Vienīgi gribētos jau pamatos nostādīt pamatdefinējumus:
Skolotājs pat ļoti iestagnējis un novecojis - varbūt drīzāk ceļa un virziena norādītājs, bet kā Latviešu valodā viņu iedēvēt?
Par bērniem un skolniekiem ļoti jāpadomā, kurš vairāk ir bērns un vēl vairāk skolnieks, jo zināšanas iegūstam visu dzīvi un vai vajag nospraust to galapunktu, kad šis process beidzās? ;)