ZINĀŠANU SKOLA
Prasība atcerēties zināšanas
Skolas tagad to apmeklētājiem galvenā kārtā māca dažādas zināšanas, tāpēc tās var dēvēt par zināšanu skolām. Šīs zināšanas pa lielākajai daļai skolu audzēkņiem neinteresē. To, ko skolēni vēlētos dzirdēt, tiem nemāca. Zināšanu iegaumēšana skolās ir nepatīkama ne tikai audzēkņiem ar vāju atmiņu un zemām prāta spējām, bet arī tiem, kas ir apdāvināti, jo neinteresanto ar prieku nemācās neviens. Ja skolu audzēkņi un skolotāji būtu atklāti un vaļsirdīgi, tad audzēkņi atzītos, ka viņiem nepatīk mācīties to, ko no tiem prasa skolas, un skolotāji apliecinātu, ka viņiem tāpat nepatīk mācīt to, kas skolu programmās paredzēts. Žurnāliste D. Tomsone atklāti pasaka, ka ASV skolās matemātiku, fiziku un ķīmiju vienādi ienīst kā skolotāji, tā bērni. – Skolotāji bez sevišķas patikas atkārto programmā paredzēto un audzēkņi tāpat, garlaikodamies un ar nepatiku mocīdamies, ir spiesti visu noklausīties un atcerēties. Visa skolu saime jūt, ka kaut kas nav kārtība, bet neviens ir nedomā pat izteikt savus uzskatus, kur nu vēl kaut ko darīt. Ar smagu sirdi visi nes tiem uzticēto nastu. Tā ir mācījušies un mocījušies paši skolotāji savā laikā, to pašu viņi prasa atkal no saviem audzēkņiem.
Zināšanu skolās nav neviena mācību priekšmeta, kurā apskatītā viela audzēkņiem nebūtu "jāiekaļ" un jāatkārto mehāniski, bet kuru tie varētu noklausīties brīvi un nepiespiesti, kā to dara pieaugušie, kas cenšas atcerēties tikai to, kas tiem interesē un ir vajadzīgs, par nepatīkamo un nevajadzīgo nemaz neinteresējoties. Tā, piemēram, gatavojoties ceļot uz kādu zemi, katrs vēlas iepazīties ar šīs zemes ģeogrāfiju. Mēģinot audzēt kādus stādus vai kokus, mēs ieinteresējamies par visu šim nolūkam vajadzīgo. Skolu jaunatnei šīs brīvības trūkst. Lai beigtu skolu, audzēkņiem ir jāpārvar nepatika pret neinteresantajām un nevajadzīgajām zināšanām.
Lai skolu audzēkņi iegaumētu mācītās zināšanas, katru dienu un katru stundu pārbauda viņu atmiņā palikušo zināšanu daudzumu. Zināšanu skolā tāpēc izcilā stāvoklī ir visi ar labu atmiņu apbalvotie, kas spēj veikli atkārtot mācīto, lasīto un dzirdēto. Tie viegli atceras dažādus nosaukumus, skaitļus un izteicienus. Atcerēšanās sacensībās tie ir vienmēr pirmajās vietās, un tiem ir vaļā ceļš tālākām skolas gaitām. Tie viegli tiek pāri visām pārbaudījumu nepatikšanām, tos apbalvo un viņos sāk rasties iedomība, pārākuma apzina un tieksme lepoties citu priekšā. Ne patika mācīties un iegaumēt zināšanas, bet gan dziņa pārspēt citus un atstāt aiz sevis ir tā, kas viņus skubina arvien tālāk. Tajos aug un nostiprinās ļauns prieks par citu neveiksmēm un egoistiskas tieksmes pēc pirmās vietas un uzslavas. Pirmo vietu tomēr ir maz, tāpēc viss vairums jauniešu dabū smagi izjust tiem uzlikto jūgu.
Visiem ir zināms, ka vislabāk jauno uztver un atceras mazi bērni un jaunākie skolēni, kas sevišķi veikli iemācās svešas valodas. Tas tāpēc, ka mazi bērni visu atkārto mehāniski. Šādu mehānisku atkārtojumu prasa arī skolās, kāpēc vissekmīgāk skolu prasības var veikt tie, kas garīgā ziņā stāv tuvāk maziem bērniem, tas ir, kam ir laba mehāniskā atmiņa.
Cilvēki ar labu atmiņu ir pieraduši atcerēties visu, neko nešķirojot. Viss viņiem liekas vienlīdz svarīgs, visu, ko tie nezina, viņi cenšas iegaumēt. Ar labu atmiņu apbalvotie ir savā ziņā nelaimīgi cilvēki, jo tie atceras tik daudz svešu uzskatu, ka nav iespējams tos pārstrādāt, saskaņot un no tiem izveidot kaut ko patstāvīgu un jaunu. To tie arī nemēģina darīt, iztiekot ar atmiņā uzņemto mehānisko atkārtošanu.
Patstāvīgu ceļu gājēji, jaunu uzskatu paudēji parasti nevar lepoties ar sevišķi labu atmiņu un spējām iemācīties. Šopenhauers norāda, ka ģēnijiem dažreiz nemaz nav izcila atmiņa. "No sākuma es domāju, ka spējas mācīties ir vāja gara pazīme, paradokss," saka Tolstojs, "bet es patiesībā neticēju tam, jo es pats nemācījos labi; bet tagad es esmu pārliecināts, ka tā ir patiesība un ka tas nevar būt citādi. Lai uzņemtu citu cilvēku idejas, nedrīkst būt pašam savas."
Skolu prasība atcerēties iepriekš lasīto vai stāstīto visvairāk traucē patstāvīgu uzskatu un jaunu ideju rašanos. Audzēkņu pašu uzskatus skolas neprasa, patstāvīgu gara rosību uzskata par nevēlamu, jo tā var traucēt uzdotā sekmīgu iemācīšanos. Zināšanu iegūšana un svešu uzskatu atcerēšanās ar laiku izdzēš visu oriģinālo. Kas spēj visu paši vērtēt un negrib neko pieņemt par pareizu pret savu pārliecību, tiem mehāniskā iemācīšanās un atcerēšanās, skolu gaitās ejot, kļūst arvien grūtāka un nepatīkamāka. Pret tiem smagi grēko zināšanu skolas, prasot atkārtot mācīto un uzskatot to atbildi par labāku, kas tuvāka oriģinālizteikumam. "Pastāvošie skolu audzināšanas paņēmieni iedveš riebumu patstāvīgi domājošam un kombinējošam prātam, kas pretojas, kad smadzenes grib piepildīt ar sausu, no galvas iemācītu grabažu balastu", saka Forels.
Kad visi pārbaudījumi ir izturēti, visas mocības pārvarētas, tad ikviens ir laimīgs, ka pret savu gribu atmiņā uzņemto var atkal nodot aizmirstībai.
Katrs, kas savu skolas gaitu laikā ir izturējis pārbaudījumus, var atzīties, ka drīz vien pēc pārbaudījumiem no uzņemtajām zināšanām maz kas ir palicis atmiņā. Atmiņā paliek tikai tas, kas tur nogūlies labprātīgi, bez spaidiem, un kas tur būtu iekļuvis arī bez sevišķas mācīšanās un pārbaudījumu izturēšanas. Turpretī spaidu kārtā uzņemtais viss pazūd līdz ar šo spaidu izzušanu. Izņēmums ir vienīgi tās amata zināšanas, kas tūlīt pēc skolas beigšanas jālieto praktiskajā dzīvē, turpretī visas pārējās zināšanas izgaist un to uzņemšanai veltītais laiks jāuzskata par zaudētu. Mācīšanās un pārbaudījumi daudziem ir vienīgi sagandējuši katru prieku vēlāk dzīvē atkal lietot grāmatas un iedziļināties to saturā. Daudz ir to, kas ir gatavi darīt visu, lai tikai nebūtu atkal jānodarbojas ar ienīstajām zināšanām.
Skolu audzēkņi pēc gadiem ilgas mācīšanās kļūst par zināšanu automātiem, kas atkārto svešus uzskatus, nedomājot par to pareizību un nejautājot, cik svarīgi vai nozīmīgi ir šie fakti, kurus tie atkārto. Pamazām tiem sāk likties, ka šie uzskati ir viņu pašu. Visi skoloto spriedumi ir no citiem pārņemti, vispārpazīstami slēdzieni, pret kuriem nostāties vai tos pārveidot viņi nevēlās tāpēc, ka nav raduši to darīt. Viņi kā skaņu plates atskaņo visu ieskaņoto un ar šo atskaņojumu lepojas to priekšā, kuriem šādu zināšanu trūkst. Zināšanu krāšana, atkārtošana un lepošanās ar tām ir kļuvusi par tradīciju, nemaz nedomājot par šo zināšanu vērtību un neapjaušot, ka sevis un citu veidošana par zināšanu automātiem ir nekam nederīga nodarbošanās.
Piespiest sevi vai citus uzņemt atmiņā visu lasīto vai dzirdēto, kas nemaz neinteresē, ir tikpat nepareizi, kā piespiest lietot ēdamvielas, kas negaršo un ir pretīgas. Negaršīgas un nepatīkamas barības uzņemšanai pretojas organisms, un tāpat nevēlamas un pretīgas garīgās barības uzņemšanai pretojas sirdsapziņa. Ja organisma prasības visi cenšas vairāk vai mazāk ievērot, tad sirdsapziņas balsi nomāc un apklusina. It sevišķi mazi bērni un jaunatne aiz bailēm no sodīšanas un neizpratnes dēļ klusē, kaut arī tie nevēlētos uzņemt to garīgo barību, ko tiem sniedz. Bet, ja kādam kaut kas nepatīk, tas rāda, ka viņam nepatīkamais nav vajadzīgs, vai ir pat kaitīgs. Kā negaršīgs ēdiens nāk par ļaunu organismam, tāpat arī nepatīkama garīgā barība ir nevēlama un, ja arī to uzņemam, tad drīz vien tā atkal izzūd no atmiņas. Ja valdītu brīvība, tad neviens necenstos atcerēties neinteresanto, nepatīkamo un nevajadzīgo.
Disciplīna un sodi
Jaunatni tagad aicina pēc iespējas vairāk mācīties zināšanas, lai rastos nepieciešamie darbinieki zinātnei, tehnikai, rūpniecībai un tirdzniecībai. Šinī materiālisma pasaules interešu laukā jauniešus ievada jau pamatskolas, kuru apmeklēšana ir obligāta un kurās visus iepazīstina ar dažādām zināšanām.
Skolu obligātajām prasībām iemācīties nepatīkamās zināšanas pretojas bērnu un jauniešu sirdsapziņa, bet šo pretošanos neviens neievēro. Kā skolās, tā arī mājās bērnus piespiež rīkoties pret sirdsapziņu, liekot tiem pārvarēt nepatiku, nevēlēšanos, pretīgumu, bailes un kaunu, ko tiem rada viņu sirdsapziņa, reaģēdama uz pieaugušo pavēlēm. Turpretī to, kas bērniem patīk, dara prieku, pēc kā tiekties tos skubina viņu sirdsapziņa, vecāki un skolotāji daudzreiz aizliedz. Pieaugušie, kas paši ir pieraduši neievērot savas iekšējās balss prasības, bērnu sirdsapziņas rupju neievērošanu uzskata par dabīgu un pašu par sevi saprotamu.
Lai salauztu skolu jaunatnes pretošanos pret obligāto zināšanu mācīšanos, ir izgudroti dažādi sodi un spaidu līdzekļi, jo bez tiem maz būtu to, kas labprātīgi pievērstos zināšanām. Ar sodu un aizliegumu palīdzību bērnus piespiež mierīgi sēdēt klases telpās un klausīties stundām, dienām un gadiem ilgi to, kas viņus neinteresē. Tāpēc jau pirmie soļi skolu gaitās ir nepatīkami, jo tie saistās ar brīvības ierobežošanu un radināšanu pie nebrīvības. Jaunajiem skolas gaitu sācējiem, kas ar smaidu sejā bija pulcējušies kopā, drīz vien ir jāpiedzīvo vilšanās un nepatikšanas, kad sāk birt pirmie sodi un draudi. Bērnu rokām un kājām uzliek važas — līdz ko tiek grib kustēties tā, kā to organisms prasa, draud sods. Kad tie gribētu atstāt piesmakušās telpas un iet tur, kur tiem patīk, atkal draud sods. Ja tie grib runāt tad, kad tiem ir kaut kas sakāms, tos atkal soda. Kad tie runā vai jautā to, kas nepatīk viņu audzinātājam vai arī kas nav paredzēts attiecīgā stundā, tie atkal saņem sodu. Katru padošanās un piemērošanās soli apbalvo ar uzslavu, katru pretestību un nevēlēšanos padoties soda. Lai šie mazie vergi, kam atņemta brīvība, būtu labāk saskatāmi un novērojami, tos tāpat kā cietumniekus ietērpj vienādos formastērpos.
Lai panāktu savu, skolas vispirms lieto dažādus draudus. Parastākie draudi ir baidīšana ar paredzētajiem pārbaudījumiem un ar atstāšanu uz otru gadu tanī pat klasē, ja pārbaudījumi netiktu izturēti. Šos draudus skolotāji atkārto katru dienu un pastiprina ar nepietiekamu atzīmju
palīdzību. Skolu jaunatni šī draudu atmosfēra uztrauc un prasība katru dienu iemācīties kaut ko neinteresantu padara viņus saīgušus un nelaimīgus. Jo ilgāk skolas kāds apmeklē, jo vairāk pieaug dažādie draudi. Pārbaudījumu draudi sagandē jaunatnes skolas gadus. Uztraukums un nepatikšanas, kas saistās ar gatavošanos pārbaudījumiem, atstāj graujošu, nospiedošu iespaidu uz jūtīgo jaunatni. Domas par pārbaudījumiem nomāc un aizēno visu pārējo. Viss, ko tie dara, ir pārbaudījumu draudu ietekmēts. Pārbaudījumiem ikviens gatavojas ar vislielāko nepatiku, jo tiem parasti jāziedo jaukākās dienas pavasaros un daudzkārt arī naktis. Šādu nenormālu vergu darbu tomēr prasa no jaunatnes, kuras garīgās un fiziskās spējas vēl nav pilnīgi attīstījušās.
Tā kā ar draudiem vien nav iespējams panākt, lai bērni rīkotos pret savu sirdsapziņu, tad lieto dažādus sodus – bargus vārdus, rājienus, atstāšanu pēc stundām, ziņošanu vecākiem un uzvešanās atzīmes pazemināšanu, kā arī izslēgšanu no skolas un ievietošanu labošanas iestādēs. Garīgi atpalikušās zemēs lieto pat miesassodus – pēršanu.
Visbrutālākais un nežēlīgākais sods ir pēršana. Izmantot fizisko pārspēku pret mazu bērnu ir noziegums. Pērienu visbiežāk lieto tie, kas neprot bērnus audzināt, kas paši sevi nekad nav audzinājuši un kam tāpēc pašiem ir lieli trūkumi. Tie parasti pret bērniem izturas rupji un netaisni, tā ka nav jābrīnās, ka bērnos vērojama pretestība un nepaklausība. Despotiskie, varmācīgie un necilvēcīgie pieaugušie ar miesassodiem bērnos iepotē tādu pašu necilvēcību, kāda mājo viņos pašos.
Sodīšana vienmēr ir zināma ļaunuma nodarīšana, bet ar ļaunu nevienā nevar ieaudzināt labas, pozitīvas īpašības. Sodīšana nevis mazina, bet gan vairo ļaunumu, tā ir varmācība pret jūtīgajām bērnu dvēselēm. Russo kategoriski nostājas pret sodīšanu, teikdams: "Nekad nesodiet savu audzēkni, jo viņš nezina, kas ir darīt ļaunu." Sodītājs atklāj, ka viņā mājo ļaunums, ko tas iepotē jaunietī. Soda saņēmējā vairojas dusmas, spītība un naids. Soda saņemšana ikvienā rada atriebības domas un vēlēšanos kādreiz rīkoties tāpat pret citiem. Ar sodiem jauniešos iznīcina patstāvību, drosmi, uzņēmību un padara tos bailīgus, gļēvus un neuzņēmīgus. Ar sodiem iepotē bailes no skolotājiem, priekšniekiem, vadītājiem un valdītājiem, ieaudzinot aplamo uzskatu, ka pēdējie ir augstāki, pārāki cilvēki un tāpēc tiem vienmēr jāpaklausa.
Jaunieši un pieaugušie, kam jūtīgāka sirds un kuru sirdsapziņas balss ir ļoti attīstīta, ir vienmēr nostājušies pret varmācīgo sodīšanu, pret jebkādiem spaidiem un brīvības ierobežojumiem, izrādot nepaklausību. Jo jūtīgāks kāds bērns vai jaunietis, jo skaidrāk tas sadzird savu sirdsapziņas balsi un vairāk cenšas to ievērot. Viņš protestē pret visām pavēlēm un komandām, kuras tam dod nevērojot to, ko viņa sirdsapziņa saka. Viņš izrāda nepaklausību un neatlaidīgi turas pretī visiem mēģinājumiem novirzīt to no pareizā ceļa. Dievs jūtīgos bērnos savu balsi — sirdsapziņu ir radījis tik spēcīgu, ka visas nesaskaņas un pretrunas ar to liek tiem raudāt un tā darīt dzirdamus sirdsapziņas protestus. Viņi lej asaras tur, kur citi viņu biedri, kuru sirdsapziņas balss ir vāja, paliek vienaldzīgi. Tieši gudrākajiem bērniem visvairāk nākas ciest vecāku, audzinātāju un pieaugušo nejūtīguma, netaisnas rīcības un rupjas izturēšanās dēļ.
Nepaklausībai pamatā ir pozitīvas garīgās norises: patstāvības tieksmes, asa taisnības izjūta un cilvēku līdztiesīguma atzīšana. Nedisciplinētie skolu audzēkņi un pieaugušie ir tie, kas visiem līdzekļiem cenšas tikt ārā no nebrīvības un ierobežojumiem. Tie ir visi garīgi pārākie, kas nevēlas vergot, kas tik viegli neļaujas pakļauties varai. Viņi jau skolas laikā atsakās iegaumēt sausos zināšanu faktus un mierīgi klausīties to, kas tiem neinteresē un ko tie nevēlas dzirdēt. Tāpēc tos atzīst par vājiem skolēniem, kaut gan viņi interesējas par visu to, kas tuvāks viņu garam, bet par ko interesēties neprasa skolu programmas.
Garīgi pārākie vienmēr ir nostājušies pret skolu prasībām pēc zināšanu "iekalšanas", tie ir centušies tikt vaļā no skolu spaidiem pēc iespējas ātrāk, kāpēc ir bijuši vairāk vai mazāk nedisciplinēti. Nedisciplinēto skolēnu izturēšanas ir protests pret mācību saturu un mācīšanās spaidu raksturu. Kur mācīšanās notiek labprātīgi, tur nedisciplinētībai nav vietas. Nepaklausība un pretestība rāda, ka kaut kas nav kārtībā, ka no audzēkņiem prasa to, ko nedrīkstētu prasīt. Nepaklausības gadījumā vaina būtu jāmeklē nevis tanī pusē, kas nepaklausa, bet gan tanī, kas radījusi šo nepaklausību. Ja skolotājs izturas pret audzēkņiem netaisni, netaktiski, prasa iemācīties nepatīkamu, neinteresantu mācību vielu, tad nav brīnums, ka trūkst disciplīnas. Skolotājiem vispirms jāmaina sava izturēšanās, audzinot pirmā kārtā sevi. Neiespējami tomēr ir atteikties no programmā paredzētās mācību vielas un pievērsties tam, kas audzēkņus interesē. Ja skolu vadība uzliek par pienākumu iemācīt neinteresantas zināšanas, ko gan nabaga skolotājs citu var darīt, kā lietot visus līdzekļus, lai ar varu panāktu to, ko viņa priekšniecība prasa. Bardzība, dusmošanās, uztraukšanās, ļaunuma izrādīšana un sodīšana ir nepieciešamas, lai zināšanu skolu skolotāji īstenotu nedabīgās, nepatīkamās un pat pretīgās skolu programmu prasības un uzturētu disciplīnu. Līdz ar to no pirmās skolas dienas ir liegta iespēja izglītot jaunatni, padarīt to labāku, vairot tanī mīlestību, jo jaunieši katru dienu redz un jūt skolotāja nelaipno, bargo, aso izturēšanos. Tie vēro nepārtrauktu varas līdzekļu lietošanu pret tiem, kam zināšanu iegaumēšana nav vainagojusies panākumiem. Cik daudz reiz gan arī pašiem skolotājiem iežēlojas sirds par šiem mazajiem mocekļiem, bet viņi nespēj neko te darīt. Tie paši ir vergi, kuru rokas saista tehnikas un zinātnes pasaules noteiktā mācību programma. Ja arī tie audzēkņus mēģina izglītot ārpus mācību stundām, rīta sanāksmēs, mācību pārtraukuma laika sarunās un sarīkojumos, kuru darba kārtība nav noteikta programmās, tad tomēr pārsvarā ir nepatīkamo zināšanu uzspiešana, kas atkal likvidē to, ko audzēkņi ir guvuši. Brīvo brīžu laipnais un sirsnīgais skolotājs tad ir spiests pārvērsties par bargu un dusmīgu kungu. Šāda nelaipna skolotāju izturēšanās ne tikai atstāj negatīvu iespaidu uz jaunatni, bet sabeidz arī skolotāju veselību, padarot viņus par nervoziem, slimiem un nelaimīgiem cilvēkiem.
Automātisku svešu domu atkārtošanu, aklu paklausību, padošanos visam bez ierunām, var prasīt tikai no garīgi mazattīstīta indivīda, kas nespēj pats spriest, kam vajadzīga citu vadība, kāpēc tas šādai vadībai ir ar mieru padoties. Par šādiem garīgi ierobežotiem cilvēkiem visus cenšas pāraudzināt pastāvošās skolas, jo tādus ir vieglāk vadīt un pakļaut kā skolā, tā dzīvē.
Gadiem ilgi vergojot zināšanu skolās jaunatne iegūst vergu dabu un īpašības — izlikšanos, lišķību, tieksmi vienmēr pakļauties, paciest netaisnību, neteikt patiesību, glaimot un bez pretrunām paklausīt visām pavēlēm, vienalga ko šīs pavēles liek darīt. Tolstojs ir teicis, ka pastāvošās skolas rada ne tikai riebumu pret mācībām, bet sešos gados tās iemāca audzēkņiem liekulību un krāpšanu, kas rodas no nedabīgā stāvokļa, kādā audzēkņi atrodas. Pēc Tolstoja domām tanī momentā, kad bērns ir zaudējis neatkarību un oriģinalitāti, momentā, kad viņā parādās dažādi slimības simptomi – liekulība, bezmērķa melošana, miegainība un tā tālāk, viņu sāk uzskatīt par normālu skolēnu un skolotāj s kļūst apmierināts ar to.
Ar sodu palīdzību izaudzina paklausīgus vergus, kuriem vairs nav drosmes sacelties pret saviem apspiedējiem. Par autoritāti atzītās personas vārdi tiem ir pavēle, tie ir pieraduši neievērot savu sirdsapziņas balsi, izmetot no galvas katras šaubas par pavēles pareizību un vajadzību to ievērot. Tā rodas cilvēki, kas nekad neuzdrošināsies kritizēt, vērtēt, izteikt priekšlikumus, ierosinājumus vai arī prasīt reformas. Disciplinētie un paklausīgie bērni ir arvien rātni skolēni un vēlāk priekšzīmīgi valsts pavēļu ievērotāji, bet īstenībā tie ir tikai figūras, kuras citi bīda pēc vajadzības un kas patstāvīgas gaitas nespēj uzsākt. Viņi vienmēr gaida, ko citi tiem liks darīt, jo paši savu ceļu tie atrast nespēj. Disciplinētie jaunieši un pieaugušie, kam visu laiku ir bijusi liegta iespēja izrādīt patstāvību vārdos un rīcībā, kļūst par liekulīgiem tukšu vārdu lietotājiem, jo tā tie ir droši, ka nesaņems pārmetumus par nedisciplinētību. Kas gribētu atklāt patiesību vai arī prasīt kādas pārgrozības, tos necieš. Disciplīnas uzturētājiem nekas tā nekaitē, kā patiesība un maldu atklāšana. Ar spaidu līdzekļiem gandrīz vienmēr uztur visu novecojušo, nevajadzīgo un pat kaitīgo. Tikai tie, kas uzdrošinās nepaklausīt, ir visos laikos spējuši izdarīt vēlamās reformas.
Pie verdziskās padevības un atkarības jaunieši ir tā pieraduši, ka beidzot to sāk uzlūkot par normālu parādību, un tāpēc pēc skolas beigšanas tīri automātiski prasa atkal tādu pat vergošanu no nākošās paaudzes gan ģimenēs, gan dzīvē. Tā verdzība cilvēku savstarpējās attiecībās turpina eksistēt arvien tālāk, kaut arī oficiāli tā skaitās atcelta. Tikt vaļā no šī verdzības ir grūti jau tāpēc vien, ka to nespēj un nevēlās saskatīt, atzīt un par verdzību saukt visi tie, kas par vergiem ir audzināti no mazām dienām. Un tā joprojām mierīgā garā un netraucēti zināšanu skolas nevis izglīto audzēkņus, bet padara tos par zinātnes un tehnikas vergiem, kas savā dzīvē spēj tikai kā mašīnas kalpot ieliktā vietā un tur automātiski veikt to, ko tiem liek.
Skolu beigšanas diplomi apliecina to, ka jaunietis ir kļuvis par paklausīgu vergu, kas runās tikai to, ko zinātnes un tehnikas pasaule vēlas dzirdēt, kas nekad nemēģinās atbrīvoties no šīs verdzības un prasīt garīgu un fizisku brīvību. Jo padevīgāks šāds diplomētais vergs, jo labāk to atalgo, turpretī visus, kuros kvēlo kaut dzirkstele brīvības, cenšas sodīt un izstumt, uzskatot par nevēlamiem elementiem. Cilvēku pakļaušana zinātnes un tehnikas diktatūrai, visa šī varas, draudu un spaidu sistēmas skolās, ar kuras palīdzību cenšas panākt zināšanu atcerēšanos, padara neiespējamu jaunatnes izglītošanu un līdz ar to vislielākā mērā kavē visas cilvēces garīgo attīstību. Kamēr vien pastāvēs mūslaiku sabiedriskās iekārtas balsts – zināšanu skolas, tik ilgi turpināsies ar viņām saistītais ļaunums – varas un draudu lietošana un sodīšana, jo citādi nav iespējams piespiest audzēkņus mācīties nepatīkamo un vergot. Tolstojs saka, ka skolai nav tiesību un tai nevajadzētu atmaksāt un sodīt, bet pastāvošās skolas nevar iztikt bez sodiem. Sodīšanu nav iespējams novērst, neiznīcinot pašas zināšanu skolas un nemainot sabiedrisko iekārtu, jo ļaunumu nevar iznīcināt, nelikvidējot tā cēloni. Lai apturētu ļaunuma vairošanu jaunatnē, līdzšinējām zināšanu skolām ir jāizbeidz sava darbība. Zinātnes un tehnikas diktatūrai ir jāsabrūk, lai gudrība varētu vairoties cilvēkos un no verdzības varētu atbrīvoties jaunieši, kas savus labākos gadus pavada nebrīvībā un spaidu darbos, visus savus spēkus un enerģiju ziedojot nevērtīgo zināšanu iegūšanai, darīdami to, ko tie vismazāk vēlētos darīt, ja viņi būtu pilnīgi brīvi.
Zināšanu skolas un gudrība
Pastāvošās skolas māca dažādas zināšanas, bet neinteresējas par gudrības vairošanu. Tās neattīsta audzēkņos gudra cilvēka tikumus – pazemību, pieticību un cilvēku mīlestību, nerāda jaunatnei gudrības ceļu. Tieši vai netieši tā atbalsta skolu apmeklētāju tieksmes pēc materiāliem labumiem un goda, tā ievirzīdamas tos gudram cilvēkam pilnīgi nepiemērotajā materiālisma ceļā. Skolu jaunatne mācās tai nepatīkamās zināšanas, lai varētu iegūt diplomus un ar to ieņemt "augstākus" posteņus, valdīt pār citiem, apmierināt savu godkārību un varas kāri, bet par visām lietām – pelnīt daudz naudas. Šiem augstprātīgajiem un varaskārajiem materiālistiem sveša ir pazemība, pieticīga dzīve un atteikšanās. Cilvēku mīlestību tie nepazīst. Viņu prātus aizņem vienīgi domas par to, kā citus vairāk izmantot, lai vairotu savu labumu.
Zināšanu skolas attīsta vienīgi jaunatnes prātu, par dvēselēm, par sirds un jūtu dzīves izkopšanu tās nedomā. Tāpēc šīs skolas jauno paaudzi neizglīto, neveido par labākiem cilvēkiem. Zināšanu skolu beidzēji pa lielākajai daļai ir neizglītoti. No mūslaiku skolām audzēkņus nedaudz izglīto vienīgi pamatskolas, kurās ir dažas iespējas pievērsties skolēnu Jūtu dzīves veidošanai. Mazāk izglīto vidusskolas, kur vairāk prasa prāta spējas un jūtu dzīvei pievēršas samērā maz. Augstskolas, kas nodarbojas ar speciāliem priekšmetiem, studējošos gandrīz nemaz neizglīto. No tiem prasa tikai prāta darbību, par viņu jūtu dzīvi un īpašībām neviens neinteresējas.
Zināšanu skolās gandrīz visi mācību priekšmeti ir tādi, kuros ar gudrības problēmām neiznāk saskarties. Arī tādi priekšmeti, kā literatūra, filozofija un psiholoģija, kur varētu plaši apskatīt dažādus jautājumus, kas saistās ar gudrību, nodarbojas tikai ar sausiem, neinteresantiem zināšanu faktiem. Skolās tagad jāmāca vispāratzīto autoritāšu uzskati un jāapskata to darbi, kaut arī tajos nekādu garīgu vērtību nebūtu un visiem tie liktos nesaprotami, garlaicīgi un pat pretīgi.
Daudz laika tagad skolās veltīgi izšķiež tādu personu darbības apskatei, kam, spriežot pēc viņu darbiem un izturēšanās, ir trūcis gudrības. Tā ir pieņemts izcilu uzmanību veltīt karavadoņiem un karavīriem, lasot un iztirzājot skolās viņu nežēlības un brutālās rīcības aprakstus. Šiem vīriem sveša ir cilvēku mīlestība un līdz ar to arī gudrība. Tāpat plaši skolās apskata dažādu valdnieku un valstsvīru darbību, kaut gan šo vīru augstprātība un varaskāre nevienam nevar noderēt par ceļa rādītāju. Skolas cildina arī bagātnieku čaklumu un centību savas mantas vairošanā, mācot sekot viņu piemēram un tādā kārtā arvien vairāk attālināties no gudra cilvēka dzīves ceļa.
Zināšanu skolā gan piemin arī vīrus, kurus varam dēvēt par gudriem un kuri ir interesējušies par gudrību, bet tā ir tikai faktu reģistrēšana. Ir jāiegaumē šo cilvēku biogrāfijas, sarakstīto grāmatu nosaukumi un to iznākšanas gadi. Šo autoru darbu saturu apskatot, kavējas pie mazsvarīgiem sīkumiem, apsverot atsevišķu vārdu nozīmi un mēģinot šo saturu iedabūt dažādos zinātniskos iedalījumos, pētot un salīdzinot jēdzienus un to definīcijas. Bez tam visu šo "zinātnisko" iztirzājumu mēdz izteikt grūti saprotamos, svešvārdiem piebārstītos teikumos. Šajos "zinātnisko" teikumu plūdos pazūd viss, ko autors teicis par gudrību un tas, kas varētu pozitīvi iespaidot lasītāju vai klausītāju gara dzīvi. Neinteresantās zināšanas par tiem cilvēkiem, kas rakstījuši par gudrības jautājumiem, atsvešina skolu audzēkņus no tiem un atņem patiku kavēties viņu gara pasaulē pēc skolas beigšanas. Zināšanu skolas nepalīdz audzēkņiem pārdzīvot, izjust un uzņemt sevī ievērojamu cilvēku vērtīgākos uzskatus.
Gudrības ceļa meklētājiem tagad nākas "izēsties" cauri zināšanu kalniem, jo tiem norāda tur meklēt pareizo ceļu. Cik daudz gan laika tādā kārtā cilvēki nepatērē veltīgi, lai atrastu iemaldījušos norādījumus par gudrību plašajā zināšanu laukā! Zināšanu iegaumēšana, kas aizņem visu skolas laiku, attur skolu apmeklētājus no interesēšanās par gudrību un tāpēc, skolu nobeidzot, tajos nav izkopti gudra cilvēka tikumi vairāk nekā skolu gaitas sākot, jo tie ir novirzīti nepareizā ceļā. Pavisam sveša tiem ir pareizā nostāja dažādās dzīves situācijās, jo visā skolas un studiju laikā tie nekad nav nopietni pievērsušies dzīves problēmu apskatei, un tāpēc viņi dzīves jautājumos ir lielāki neprašas nekā tie, kuri ikdienas gaitās ir vērojuši un izjutuši visu, kas ap viņiem notiek. Skolas beigušie neinteresējas par to, kā jādzīvo, tie nespēj atšķirt labo no ļaunā, vēlamo no nevēlamā un svarīgo no nesvarīgā. Dzīves gaitu sācēji nezina, kam īsti sekot. Vilinājumu un aicinājumu ir daudz, bet, nezinot pareizo ceļu, daudzi nomaldās, un dažreiz šī maldīšanās var turpināties visu mūžu. Jaunās paaudzes prāts pievēršas daudz kam tādam, no kā būtu jānovēršas. Jaunatne seko aicinājumiem, kuru autoriem pašiem trūkst gudrības. īstais ceļš paliek nestaigāts un neizmēģināts.
Vienpusīgā zināšanu iegaumēšana, gadiem ilgā zināšanu skolu apmeklēšana, kas saistīta ar nepatiku pret zināšanām, rada vispārēju garīgo interešu mazināšanos. Skoloto cilvēku gara dzīve ir neizkopta. Tukšas un nenozīmīgas ir viņu sarunas, tiem trūkst savu patstāvīgu spriedumu. Viņu raksturīgākā īpašība ir lepošanās ar savām skološanās gaitām, kaut arī zināšanu iegaumēšana tiem nekad nav patikusi, kaut arī no mācītā nekas daudz nav vairs palicis atmiņā. Viņu augstprātībai un lepnībai pamatā ir pārliecība, ka skolas tos ir izglītojušas un ka viņi ir pārāki par tiem, kas šīs skolas nav beiguši. Daži, šādā kārtā sevi cildinādami, pavada visu mūžu, neatskārzdami, ka diploms, augstais atalgojums un iespēja izvairīties no fiziska darba nav nekādi ieguvumi. Ja arī citu priekšā tie lepojas ar skolu beigšanu, tad savās sirdīs mācītie ļaudis tomēr nav apmierināti. Viņi jūt, ka kaut kas nav kārtībā, ka kaut kā trūkst, ka dzīvei it kā nav jēgas un nozīmes. Sekas tam ir dzīves traģēdijas, apnikums un vienaldzība. Lai šo neapmierinātību neizjustu tik asi, tie apreibinās ar alkoholu un citām indēm. Ka lielākajai daļai mācīto ļaužu brīvajā laikā nekas cits nav prātā, kā alus glāze, kāršu partija vai arī medības, tas tikai liecina par viņu garīgo trulumu un neattīstību.
Garīgi attīstītie savas spējas tagad izlieto nevietā, apmeklēdami skolas un iegaumēdami zināšanas. Skolās iegūtās zināšanas bieži vien dzīvē nav vajadzīgas, bet vajadzīgas drīz vien pēc skolas beigšanas ir aizmirsušās un atkal jāmācās par jaunu, jātās ir nepieciešamas. Tāpēc skolās pavadītais laiks tagad ir jāuzskata par nelietderīgi izlietotu. Zināšanu iegaumēšana ir tikai prāta spēju un atmiņas vingrināšana, kurai pievēršoties, cilvēki zaudē laiku un iespēju vairot sevī garīgumu, izkopt savu jūtu dzīvi un tā sevi izglītot, resp. vairot gudrību sevī. Tikai sevis izglītošanas darbs var piešķirt ikviena dzīvei jēgu un nozīmi.
Gudrākie no skolu beigušajiem jau drīzi aptver, ka viņi skolā guvuši gaužām maz un ka tiem jāsāk pašiem sevis izglītošana, ko darīt tos ir aizkavējusi zināšanu uzņemšana. Gandrīz visi, kas ir ievērojami ar savu gudrību, ir varējuši apliecināt, ka skolas tiem ir devušas tikai amata zināšanas vai arī dzīvē pavisam nevajadzīgas zināšanas, kas viņu gara dzīvei nav pielikušas nekā vērtīga. Zināšanu skolu beigšanas vienīgais, patiesi vērtīgais ieguvums ir iespēja apstiprināt tikko minētā slēdziena pareizību. R. Dekarts (R. Descatres) par to ir teicis: "Kad es biju pabeidzis visas studiju gaitas un sevi, kā tas bija parasts, būtu drīkstējies pieskaitīt "mācītiem", tad man bija radušās pavisam citas domas. Šaubas un maldi apņēma mani un sakarā ar manu mācīšanās kāri tikai tas likās vienmēr skaidrāks un skaidrāks kļuvis, proti, ka es nekā nezinu."
Skolas beigušie līdzīgi Gētes Faustam nu var apsvērt zināšanu iegūšanas un studiju mazvērtīgumu. Fausts atzīstas, ka ir cītīgi studējis filozofiju, medicīnu, jurisprudenci un teoloģiju, bet, ka pēc visām šīm studijām tas nav kļuvis gudrāks, bet ir tāds pat muļķis, kā bijis pirms tam. Tā ir visu mācīto un studēto traģēdija, ka tie šo atziņu iegūst tikai tad, kad ir "izēdušies" cauri zināšanām un veltīgi izšķieduši savu dārgo dzīves laiku. Cik daudz nelietderīgi pavadītu gadu būtu aiztaupīts, ja šīs atziņa būtu visiem pilnīgi skaidra jau pirms zināšanu iegūšanas!
R Jurēvičs min šādus raksturīgus vārdus vēstulē, kuru viņam rakstījis kāds inženieris: "Tu nevari iedomāties, kā es nīstu šo arodu, ko esmu muļķa zēna prātā sev izvēlējies. Man ir kauns atcerēties, ka vīra gados esmu šīs eksaktās "zināšanas" cildinājis." Tā jūtas visi modernās tehnikas un zinātnes vergi — inženieri, mehāniķi un tehniķi, kuru vienmuļais, garlaicīgais, nedzīvais darbs tos nomāc un padara par cilvēkiem — automātiem. Vairums no tiem gan var būt jūt šo traģēdiju, bet kautrējas atzīt savus maldus. Daudzi atkal pārvar nepatīkamo savā darbā naudas dēļ, ko viņi iegūst par savu darbu. Bet ir, varbūt, arī tādi, kuru garīgās prasības ir tik zemas un kuru gars ir tā notrulināts, ka tie nemaz neaptver savu stāvokli un neilgojas no tā tikt laukā. Pēdējie modernai tehnikai un zinātnei, protams, ir vispiemērotākie.
Jūtīgi, ar gudrību apveltīti cilvēki dažreiz jau skolu apmeklēšanas laikā, bet visbiežāk pēc skolu beigšanas, uzsāk patstāvīgu sava gara izglītošanu.
"Es pilnīgi izbeidzu zinātņu studijas, tiklīdz mans vecums atļāva man atbrīvoties no skolotāju vadības. Es nolēmu nemeklēt nevienu citu zinātni, kā tikai to, ko es varētu atrast sevī pašā vai arī lielajā pasaules grāmatā," saka R. Dekarts. Gudram cilvēkam ir iespējams sevi izglītot arī bez skolu apmeklēšanas, mācoties tieši no dzīves vai arī iepazīstoties ar gudrāko vīru mācībām no grāmatām. Pastāvošo skolu prasības vienmēr traucē iet to ceļu, pa kuru īsta izglītība visērtāk sasniedzama. Tomēr ne katrs var sevi izglītot, jo vairumam nav ne mazākās nojausmas, kas jādara un kur meklējama gudrības mācība. Skolas nav tos izglītojušas, un tāpēc tie arī neprot sevi tālāk izglītot. To ievērojot ir jāatzīst par ārkārtīgi nenormālu pašreizējais stāvoklis, kad pilnīgi trūkst skolu, kurās cilvēki varētu iegūt īstu izglītību. Cik gan svētīga būtu skolu palīdzība dzīves maldu novēršanā un pareizā ceļa rādīšanā tiem, kam nav iespējas šo ceļu atrast un atšķirt! Tam vajadzētu būt skolu galvenajam uzdevumam. Bet, lai skolas šo uzdevumu varētu veikt, tām jābūt gudrības un nevis zināšanu sniedzējām, tām jābūt gudrības skolām.
