Skip to Content

Ģimenes skolu kustība un ģimene kā apmācības forma

Vitas Žīgures, vienas no Cēsu novada ģimenes skolu kustības iniciatorēm, prezentācija konferencē  „Bērnu un pusaudžu mājapmācības pieredze pasaulē un Latvijā” Kristīgās vadības koledžā 2010. gada 19. martā.

 

Man ir patiess prieks redzēt kopā tik daudz ieinteresētu cilvēku, kas meklē alternatīvas patreizējai izglītības sistēmai, nepaļaujoties tikai uz valsts institūcijām – skolu, ministriju. Manuprāt, patreizējā situācija un Laiks prasa no cilvēkiem patstāvīgu domāšanu, rosību, aktīvu līdzdarbību visos sabiedriskajos procesos, tajā skaitā arī izglītībā. Kad pirms pāris gadiem mēs, vairākas ģimenes, sapulcējāmies kopā, lai apspriestu mūs interesējošo jautājumu – mājmācību saviem pilnīgi veseliem, normāli attīstītiem bērniem dažādos vecumos – likās neticami, ka jau drīzumā šī ideja izskanēs plašsaziņas līdzekļos un tiks rīkota starptautiska konference par mājmācības tēmu.

 Iesākumā nedaudz pastāstīšu (1) par mūsu Ģimeņu skolu kustības izveidošanās ceļu, vēlāk aplūkošu (2) iemeslus, kāpēc mēs saviem bērniem izvēlamies apmācības formu – ģimene.

 Pirmajā darba gadā mēs rīkojām vairākas kopā sanākšanas reizes, kad pārsvarā apspriedām ieceres, idejas, mērķus bērnu izglītošanā un audzināšanā, kā arī pārspriedām atļautā / aizliegtā robežu starp mūsu iecerēm  un valsts izglītības likumu, kur 1.nodaļas 8.pants nosaka arī tādas izglītības ieguves formas kā pašizglītība un izglītība ģimenē. Jāatzīmē, ka iesākumā bijām samērā „kareivīgi” noskaņoti, gatavi aizstāvēt savu taisnību, tā teikt, „cīnīties uz barikādēm, ja vajadzēs”! Tomēr laika gaitā izkristalizējās doma, ka neviens jau mums neaizliedz mācīt un audzināt savus bērnus mājās, ir nepieciešama tikai divpusēja sadarbība starp izglītības iestādi un ģimeni. Lai pilnīgāk noskaidrotu šīs sadarbības iespējas, griezāmies pie toreizējās Cēsu rajona Izglītības pārvaldes darbiniekiem Tāļa Jaunzema un Ilzes Šultes, kas visas republikas mērogā ir pazīstami ar aktīvu darbību Humānās pedagoģijas jomā. Tikšanās reizē patiesi noskaidrojās, ka nekādu šķēršļu nav, lai īstenotu mājmācību katram bērnam pēc vecāku izvēles, un ne tikai pirmsskolā vai sākumskolā, bet arī turpmākajā mācību gaitā līdz pat pamatskolas un/vai vidusskolas beigām.

Tikšanās ar izglītības pārvaldes darbiniekiem bija kā nākošais solis mūsu attīstībā – no samērā agresīvās aizsardzības pozīcijām pārgājām uz mierīgu, nosvērtu mājmācības procesu. Tagad mūsu kopā sanākšanas reizēs jau dalījāmies konkrētā pieredzē, noritēja domu apmaiņa par mācību vai audzināšanas jautājumiem, problēmām, iepazīstinājām viens otru ar jaunumiem un idejām.
Tā pamazām mūsu Ģimeņu skolas attīstījās un pilnveidojas vēl joprojām. Esam aizsākuši kādu jaunu un jauku tradīciju – talku rīkošanu, kas patreizējā ekonomiskajā situācijā ir sen aizmirsta, tomēr brīnišķīga, vitāli nepieciešama sadarbības forma starp lauku vidē dzīvojošām ģimenēm, kas ļauj daudz pozitīvāk paskatīties uz apkārt noritošajām nejēdzībām valsts saimnieciskajā dzīvē.
Mūsu vidū ir gan diplomēti pedagogi ar augstāko izglītību, gan arī vienkārši – vecāki. Tāpēc īpaši gribu akcentēt mūs vienojošo domu, ka ne jau augstskolas diploms nosaka prasmi strādāt ar bērniem, viņus skolot un audzināt, bet gan prāta un sirds atvērtība oriģinālām idejām un Jaunā Laika aktīvai dzīves plūsmai, tāpēc ideja par mājskološanu / Ģimenes skolu vairākumam vecāku radās ne jau sekojot kādiem akadēmiski teorētiski un praktiski pārbaudītiem un pierādītiem pedagoģiskiem vai psiholoģiskiem priekšrakstiem, bet gan tā nāca kā garīga atklāsme, idejiska nepieciešamība līdzdarboties - aktīvi piedalīties tādā sabiedriski nozīmīgā procesā kā izglītība, nevis tikai protestēt, kritizēt un nosodīt izglītības ministrijas ierēdņu neizdarību, nepārdomātos lēmumus, nepilnīgās mācību programmas vai skolu un skolotāju darbu. Tādējādi mēs, vecāki, izvēlamies brīvību, patstāvību un atbildību kā galvenos darbības pamatelementus savu bērnu izglītībā, audzināšanā un attīstībā kopumā, kas veicina arī mūsu bērnu veidošanos par harmoniskām un vispusīgi attīstītām personībām.
Iesākumā kopīgās domu apmaiņās mēs bieži pārrunājām, kas ir tie galvenie iemesli, KĀPĒC mēs saviem bērniem izvēlamies alternatīvu izglītībā - mājskološanu. Protams, katrai ģimenei iemesli bija nedaudz atšķirīgi, tomēr visus vienoja neapmierinātība ar notiekošo skolā, izglītības procesā, mācību līdzekļu saturs utml. Tomēr, kā zināms, „līdzīgais pievelk līdzīgo”, tātad negatīvais - neapmierinātība, nepatika utt. – piesaistītu negācijas arī no skolas un skolotāju puses, tāpēc savos formulējumos pievērsāmies tam, ko pozitīvu, labāku mēs varam sniegt saviem bērniem mājas un ģimenes vidē.
 
Izvairoties no negatīvās nolieguma formas (nepatīk, neapmierina utml.), minēšu konkrēti vairākus galvenos iemeslus KĀPĒC mūsu bērniem tiek dota iespēja pilnveidot savas zināšanas, prasmes un iemaņas Ģimenes skolā:
1)      bērna nepārtrauktā saikne ar ikdienas dzīvi ģimenē
Bērns netiek atrauts no ikdienas dzīves norisēm, kā tas notiek skolas vidē, radot viņam mākslīgu mācīšanās vidi, tādējādi mājās un ģimenē tiek iedotas zināšanas un iemaņas, kas nepieciešamas reālajā dzīvē saskarsmē vienam ar otru. Tātad –
BĒRNS DZĪVO, NEVIS MĀCĀS DZĪVOT!
Un nav nepieciešamības pēc tādiem mācību priekšmetiem kā mājturība, sociālās zinības, ētika vai pagaidām vēl apspriešanā esošā „ģimenes mācība”, arī pārējie mācību priekšmeti – dabaszinības, vēlāk bioloģija, fizika, dažādu valodu apguve, vēsture u.c. - organiski iekļaujas ikdienas sadzīvē (to noteikti var apgalvot par mācību programmu līdz 4.kl. un par ģimenes dzīves apstākļiem, kas pietuvināti dabai, tātad – lauku videi).

              2) bērna attīstības jomas VESELUMĀ no pašiem pirmsākumiem.

Sākot jau no prenatālā perioda, tātad gaidīšanas laika, kad vecāki pieņem un respektē bērna individuālās īpašības un īpatnības. Neviens skolotājs, lai cik pozitīvs un humāns būtu, nespēj iepazīt, izprast un akceptēt bērna attīstības dinamiku minētajās jomās kopveselumā tik labi kā vecāki, kas patiesībā ir paša bērna izvēlētie, tātad vispatiesākie un tieši viņam visatbilstošākie skolotāji! Īpaši jāuzsver emocionālā un garīgā joma, kurai būtu jāvijas nepārtraukti cauri mācību gaitai.

Piemērs no manas individuālās pieredzes liecina, ka tieši manam bērnam ir ļoti nepieciešama emocionālās un garīgās jomas caurvija visos mācību priekšmetos – tātad matemātikā ne jau tikai skaitļu un matemātisko darbību virknes, bet ētiskās, vispārcilvēciskās vērtības. Diemžēl paanalizējot mācību priekšmetu programmas un standarta prasības, vērtību jomai, kas slēpjas zem „segvārda” attieksmes ir atvēlēta niecīga, nenozīmīga vieta, piemēram, pamatprasībās matemātikā bērnam beidzot 3.klasi attieksmju joma atklājas tikai 2 no 36 punktiem (kā prasme prezentēt grupu darbu un glīti un pareizi rakstīt ciparus), līdzīga aina vērojama arī citos mācību priekšmetos. Protams, nevar ņemt vērā tikai papīra standartprasības, jāievēro arī cilvēciskais komponents mācību procesā, t.i., skolotāja personība. Bet, kā rāda mana pieredze un pētījumi, tā ir kā loterija -  KĀDS būs mana bērna skolotājs, cik lielā mērā viņu proporcionāli interesē bērnu personības izaugsme Veselumā un standarta prasības un skolas reitinga vērtējums.
 
1)      ģimenē iedzīvinātās tradīcijas un vērtības caurvij visu mācību procesu
Nav noslēpums, ka pašlaik sabiedrībā valda vērtību haoss (krīze, manuprāt, ir 0 punktu, strupceļš, tāpēc lietošu vārdu haoss, kas atspoguļo nesakārtotību). Vērtības nepārtraukti tiek vērtētas – derīgs vai nederīgs – tā nosakot lietu vai savstarpējo attiecību nozīmīgumu. Runājot A.Rubeņa vārdiem, „Nerimtīgi notiek degradācija, proti, īstenā cilvēciskuma mērīšanas skalas bojāšana vai tā mērīšana ar neadekvātu instrumentu. Garam vairs nav vērtības; par vērtību tiek uzskatīti cilvēka muskuļi, fiziskie dotumi vai viņa nauda. Kultūru aizvieto kultūrisms – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.” Sabiedrībā aizvien noturīga kļūst tendence lietu un objektu vērtību mēru – cenu – pielāgot arī cilvēkam, kura vērtība atklājas tikai cilvēciskas cieņas un godpilnas attieksmes izrādīšanā, kā izsakās filozofs Augusts Milts: „cieņā ir izteikta cilvēka vērtība, godā – šīs vērtības novērtējums”.  
Tātad – ja ģimenē mēs jūtam, ka garīgās, morālās, materiālās vērtības sakārtotas atbilstošā hierarhijā, tad ģimene bērnam var būt kā paraugs un vide, kurā pirmajā vietā ieceltas tikumiskās, vispārcilvēciskās vērtības, kas nosaka materiālo vērtību iegūšanas un izmantošanas veidu un līdzekļus, kopā ar zināšanām bērns apgūst garīgi-tikumiskos pamatus, jo „zināšanas pašas par sevi ir „neitrālas lietas”- ne labas, ne ļaunas. Par tādām tās padara cilvēka sirds un dvēsele”(Š.Amonšvili) Ģimenes skolā pirmajā vietā ir Cilvēks, nevis bezpersonisks „tirgus apstākļiem sagatavots konkurētspējīgs sabiedrības loceklis”, kas izdevīgs esošajai mākslīgi veidotajai ekonomiskajai sistēmai, kuras galvenais mērķis ir cilvēks-patērētājs, tātad indivīda (ne Personības!) pilns vēders, siltums un ērtības. Nenoliedzami, nosauktās vajadzības ir nepieciešamas, bet tām jābūt kā LĪDZEKLIM, nevis MĒRĶIM Cilvēka ceļojumā Pasaulē.
Par tradīcijām un vērtību hierarhiju runājot, jāprasa Š.Amonašvili vārdiem – cik ilgi vēl baidīsimies no Dieva izglītībā!?  Patreiz Dievs ir aizmirsts un „atstāts aiz skolas durvīm”, ielaižot tikai „apsildīties” ētikas un kristīgās mācības stundās, bet garīgums, ko Humānajā pedagoģijā dēvē par ceturto dimensiju, ir nepieciešamība, kas apgarotu zināšanas, jo „zināšanas pašas par sevi ir tukšas- ne labas, ne ļaunas. Par tādām tās padara cilvēka sirds un dvēsele.”
 
2)      Ģimenes skola kā lieliska iespēja arī pieaugušajiem īstenot SAVU MŪŽIZGLĪTĪBU
Mūsu Ģimenes skolas moto tā arī skan – SKOLA, KUR MĀCĀS VISI! – kas sasaucas ar sen zināmu tautas gudrību Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Tā sniedz iespēju
·      garīgai izaugsmei, savu tikumisko īpašību attīstībai – pacietība, iecietība, piedošana... Mīlestība Vienmēr un Visur!
·      intelektuālo bagātināšanos, izzinot kopā ar bērnu Pasaules likumsakarības dabā, vēsturē, matemātikā...
Ģimenes skola spēj risināt 3 galvenās mūsdienu sabiedrības aktualitātes –
mūžizglītība + ilgtspējīga attīstība un ekoloģija. Tās īstenošana dod:
§         kopveseluma izpratni par dažādām norisēm,
§         spēju gan analizēt, gan sintezēt,
§         rosina veidot personiski nozīmīgu attieksmi pret pasauli,
§         atklāj vispārcilvēciskās vērtības un to nozīmīgumu
§         attīstās spēja pašorganizēties, būt aktīvam savas dzīves veidotājam utt.
Patiesībā var teikt, ka Ģimenes skola paver lielisku iespēju arī ģimenei kā vienotam VESELUMAM sevi attīstīt jau minētajās – fiziskajā, sociālajā, emocionālajā, garīgajā un intelektuālajā – jomās.
 
 
Nobeigumā:

 Svarīgākais Ģimenes skolas īstenošanā ir vecākiem, pieaugušajiem spēt

·saskatīt Dzīvi bez stereotipiem (...citāts no I.Ziedoņa epifānijas par etiķetēm...)
·būt filosofiem attieksmē pret Dzīvi, attiecībām, bērnu...
·Dievatziņa – atzīt, ka Labais, Skaistais, Patiesais ir visa pamatā. Arī Jūsu un mūsu bērnos.
Ģimenes skola ir kā jau esošo humānpedagoģisko skolu risinājumu loģisks turpinājums, kur galvenais ir Cilvēks, viņa būtība un sūtība uz šīs Zemes, viņa iedaba, kur ir ritms un harmonija, bet nav laika limita, kur ir dažādas patiesības bez stereotipu uzspiestā dzīves skatījuma, kur bez racionālā prāta attīsta arī jūtas un emocijas, intuīciju, radošo garu.

Rakstu sagatavoja Vita Žīgure.