Skip to Content

Rūdolfa Šteinera antropozofiskie un pedagoģiskie uzskati

Rūdolfs Šteiners dzimis 1861. gadā Austrijā. Viņš studējis humanitārās zinātnes Vīnē, vēlāk rediģējis Gētes zinātnisko rakstu pirmizdevumu. 1897. gadā, pārcēlies uz Berlīni, viņš sāk darboties strādnieku izglītības biedrībā un lasīt lekcijas teozofijas biedrības ietvaros. 1913. gadā R. Šteiners, nodibinājis Atropozofijas biedrību, radot pamatus daudzām ievirzēm kulturālajā, sabiedriskajā un zinātniskajā domāšanā. Viņa darba kodols bija jauna izpratne par cilvēka būtību un attieksme pret radošo aktivitāti.

Sava mūža pēdējos četrpadsmit gadus R. Šteiners pavadījis Austrijā, Šveicē, Vācijā un Holandē ar daudziem priekšlasījumiem dažādās zinātnēs – mākslā, pedagoģijā, teoloģijā, dabaszinātnēs, socioloģijā, medicīnā, tautsaimniecībā – un kļuva plaši pazīstams. Viņa kopotie raksti sastāv no vairāk nekā 350 sējumiem.

Pēdējos 10 lekciju ciklus par antropozofiskās pedagoģijas uzskatu būtību R. Šteiners nolasīja Holandē 1924. gadā. Par pedagoģiskā aspektā nozīmīgāko daudzi pedagogi uzskata viņa kustību mākslu (eurhythmie) un darbību brīvajā valdorfskolā, kuru viņš dibināja 1919. gadā.  Rakstu sagatavoja Zaiga Kazaka un Jana Poperečņuka.

Rūdolfs Šteiners dzimis 1861. gadā Austrijā. Viņš studējis humanitārās zinātnes Vīnē, vēlāk rediģējis Gētes zinātnisko rakstu pirmizdevumu. 1897. gadā, pārcēlies uz Berlīni, viņš sāk darboties strādnieku izglītības biedrībā un lasīt lekcijas teozofijas biedrības ietvaros. 1913. gadā R. Šteiners, nodibinājis Atropozofijas biedrību, radot pamatus daudzām ievirzēm kulturālajā, sabiedriskajā un zinātniskajā domāšanā. Viņa darba kodols bija jauna izpratne par cilvēka būtību un attieksme pret radošo aktivitāti.
Sava mūža pēdējos četrpadsmit gadus R. Šteiners pavadījis Austrijā, Šveicē, Vācijā un Holandē ar daudziem priekšlasījumiem dažādās zinātnēs – mākslā, pedagoģijā, teoloģijā, dabaszinātnēs, socioloģijā, medicīnā, tautsaimniecībā – un kļuva plaši pazīstams. Viņa kopotie raksti sastāv no vairāk nekā 350 sējumiem.

Pēdējos 10 lekciju ciklus par antropozofiskās pedagoģijas uzskatu būtību R. Šteiners nolasīja Holandē 1924. gadā. Par pedagoģiskā aspektā nozīmīgāko daudzi pedagogi uzskata viņa kustību mākslu (eurhythmie) un darbību brīvajā valdorfskolā, kuru viņš dibināja 1919. gadā. 

 
R. Šteiners dzīvoja laikā, kad ārkārtīgi populāras kļuva materiālisma idejas. Garīgās vērtības vairs nav noteicošās Eiropas iedzīvotāju vidū. Panākumus gūst Č. Darvins ar saviem pētījumiem par sugu izcelsmi. R. Marksa idejas arvien vairāk un plašāk gūst atbalstu sabiedrībā. Tieši tāpēc Šteinera idejas, domas un pievēršanās cilvēka pētīšanai, pamatojoties uz atzinumu, ka cilvēks ir garīga nevis materiāla būtne, ir ārkārtīgi drosmīga. R. Šteinera mācības pamatā ir cilvēka izpēte, balstoties uz viņa jūtu un izjūtu pasauli. R. Šteiners uzskata, ka jūtu pasaule ir visciešākajā veidā saistīta ar fizisko pasauli, un šo jomu veido mijiedarbība. Tikai garīgi brīvs cilvēks spēj atbildēt par pasaulē notiekošo.
Cilvēcisko brīvību R. Šteiners vispirms saprot kā gara brīvību. Šādu gara brīvību cilvēks var iegūt tikai pats. Katrā no mums, viņš raksta, mīt augstākais cilvēks, respektīvi, kāda dziļāka būtība, un šī cilvēka dziļākā būtība ir brīvība – brīvs cilvēks.1 Cilvēki mēs esam tikai tiktāl, cik brīvi mēs esam. 2
Cilvēka brīvības atziņa sasakņojas viņa domāšanā. Cik brīvas ir domas, tik brīvs viņš ir arī savā darbībā. R. Šteinera pedagoģijas būtība ir mācīties domāt, izjust sevi, saprast sevī notiekošos procesus. Skolas mērķis ir vienlīdz intensīvi attīstīt prātu, jūtas un domāšanu, jo pastāvēšana haotiskās attiecībās veicina cilvēka vispusīgu attīstību un līdz ar to arī domāšanu.
Kā atzinis R. Šteiners, ne cilvēka griba nosaka, cik brīvs viņš ir, bet cilvēka doma par to, ka viņš ir brīvs.
Cilvēka kā vispusīgi attīstītas, harmoniskas personības cilvēka cilvēciskās izpēte ir antropozofijas pamatuzdevums, savukārt, valdorpedagoģijas pamatuzdevums ir mācīt bērnam pašam sevī ieklausīties un attīstīt – domāšanu, gribu un jūtas.
R. Šteiners izteicis domu, ka Cilvēks ir triju valstību pilsonis. Ar savu miesu – fizisko ķermeni – viņš pieder tai pasaulei, kuru viņš ar šo miesu uztver, ar savu dvēseli viņš izveido pats savu īpašo pasauli, ar savu garu viņš atver sev pasauli, kura paceļas pāri virs šīm abām iepriekšējām pasaulēm.4
Cilvēkam, kurš mācās domāt un vēlas gūt atziņas, vispirms jākļūst mākslinieciski vērojošam. Šājā procesā tiek veidota bērna jūtu pasaule. Šī pedagoģiskā atzinuma dēļ valdorfskolā līdzās eksakto un humanitāro zinātņu mācību priekšmetiem liela nozīme ir mākslai, mūzikai un amatniecībai.
R. Šteiners uzskata, ka audzināšana ir darbība caur vērojumu uz izziņas procesu. Tomēr audzināšanas process nav atkarīgs tikai no bērna, svarīgs ir arī skolotāja izziņas ceļš un izpratne par to, ka viņa darba augļi būs plūcami tikai pēc ilga laika.

  VECUMPOSMI

Rūdolfa Šteinera pedagoģijā svarīga loma ir vecumposmiem, kas sadalīti septiņgadēs. Pedagoģijas metodikas būtība slēpjas aspektā – katrā vecumposmā ir svarīgi izprast bērna spējas, intereses, attīstību,lai zināšanu ieguve un audzināšana būtu mērķtiecīga un produktīva. Katrs pedagogs, kurš strādā valdorfskolā, labi pārzina bērna attīstības un augšanas posmos. Mācību materiāls veidots, izprotot katras septiņgades nozīmi, īpatnības un būtību.
Būtiski atcerēties, ka skolotājs nav tikai tāpēc, lai iemācītu konkrētas zināšanas kādā mācību priekšmetā, bet arī veidotu bērna pasaules uzskatus, mācīties motivāciju, interesi par pasauli, mācītu saskarsmes kultūru un sociālās prasmes.

І septiņgade– no bērna piedzimšanas līdz 7 gadiem, līdz zobu maiņai. Šajā periodā dominē sajūtas.
Princips, kas nosaka bērna esamību pirmajos septiņos gados, ir atdarināšana. Bērns, dzīvodams fiziskajā un morālajā vidē, atdarina šīs vides paraugus.

II septiņgade –notiek pāreja no sajūtām uz jūtām, attīstās spriešanas spējas. Pedagogam, kas ir kopā ar bērnu šajā vecumā, jāpievērš uzmanība bērna sirdsapziņai, raksturam, atmiņas trenēšanai, temperamentam, tieksmēm, paradumiem. Audzināšana procesam vajadzētu būt dzīvam, nepārsātinātam ar teoriju, lai attīstītos bērna fantāzija. Bērns savā audzinātājā sāk saskatīt personību, un viņš savas morāles normas un intelektuālās spējas veido saskaņā ar audzinātāja rīcību un uzskatiem.

III periodā – trešās septiņgades sākumā, bērns pilnībā iegūst spriešanas un izpratnes spējas.
R. Šteiners uzskata, ka bērnam nevar nodarīt neko ļaunāku, kā pāragri prasīt neatbilstoši vecumam, lai viņš spriež par lietām, parādībām, notikumiem un veido savus uzskatus.
Līdz šim bērns dzīvoja harmonijā ar pasauli; šī „harmonija” ir viņa naivi reālistiskā attieksme pret pasauli. Bet, sākot no 14-15 gadiem, viņš šo harmoniju sāk uztvert racionāli – ar prātu sāk veidot savu individuālo pasauli.

IV – septiņgadē - ar 20-21 dzīves gadu sākas Es dzimšana: jaunietis kļūst par pieaugušu cilvēku.
Ir svarīgi pievērst uzmanību trim pirmajām septiņgadēm, lai jauniešu vecuma audzināšanas procesa rezultātā cilvēks būtu vispusīga, radoša, brīva, domājoša personība. Cilvēks pie brīvības nonāk tikai likumsakarīgas, pakāpeniskas attīstības procesā. Dvēseliski nabadzīgs cilvēks nevar kļūt un būt brīvs. Ja cilvēks savās attīstības gaitā nav sevī veidojas personība, viņa domas klejos tukšumā.

Rakstu sagatavoja Zaiga Kazaka un Jana Poperečņuka.