Mana pieredze Ščetiņina skolā

Ščetiņina skola bija palikusi prātā pēc V. Megre grāmatu sērijas „Anastasija. Skanošais ciedrs” izlasīšanas. Doma aizbraukt paskatīties kā tur ir radās ziemā. Sākumā vienkārši sāku pētīt ziņas, kādas par šo skolu pieejamas internetā, jautāju cilvēkiem ko viņi par šo skolu zina. Doma doties turp lēnām nobrieda un nostiprinājās. Sākumā vēlējos tikai aizbraukt paskatīties, tad sapratu ka vēlos tur kādu laiku mācīties, jo no paskatīšanās vien izpratni par mācību procesu negūšu. Šobrīd zinu, ka šis spriedums bija pareizs. Tajā brīdī krieviski vēl nemācēju lasīt, tāpēc paralēli sāku mācīties lasīt krieviski. Caur paziņām atradās cilvēks, kurš tur pāris reizes bijis apskatīt skolu. Satikos ar šo cilvēku, iepazinos, aprunājāmies. Viņš man pastāstīja par to, kā tur ir. Iedeva man telefona numuru, pa kuru var sazvanīt skolu. Teica ka uz e-pastu varu droši neko nesūtīt. Tur sūta visi un nevienam nav skolā ne spēka, ne laika to visu pārlasīt, kur nu vēl atbildēt. Tā es sāku zvanīt uz skolu, jautāju vai tur ir vieta lai mācītos, vai varu braukt, gribēju precizēt datumus. Sāku zvanīt janvārī, bet tā arī līdz jūlija vidum nodrošināta vieta nebija parādījusies, tāpat nebiju ieguvusi konkrētu uzaicinājumu. Tā arī parasti teica- nezinām kā būs, šobrīd viss pilns, pazvaniet lūdzu …. (nākamais datums kad piezvanīt). Biļeti biju nopirkusi martā, tāpat vīza jau sen kā bija uztaisīta. Pāris dienas pirms izlidošanas pēdējo reizi zvanīju uz skolu, pateicu datumus kad es būšu. Bet nekādas garantijas par vietu vai vismaz uzņemšanu tāpat nebija. Tad nolēmu ka biļete ir, jābrauc tāpat, vismaz skolu es apskatīšu.

Izlidoju no Rīgas lidostas uz Sočiem, atvadījos no tēta lidostā. Pirmo reizi lidoju viena.

Ielidoju Sočos pusdienlaikā. Karsts, saule spīd un karsē. Ar mikroautobusiņu tiku līdz pilsētas centram un autoostai, atradu īsto autobusu, nopirku biļetes. Man bija 2 stundas laika, ko pavadīju Sočos izstaigājot tirgu un pāris grāmatu veikalus. Autobuss atgāja ap 17tiem un devās taisni pa kalnainu apvidu uz priekšu, gar melnās jūras krastu (bieži vien varēja redzēt ūdens klaidu) , braucām cauri daudzām mazām pilsētiņām. Autobusā gaisa nav, liela suta un karstums. Ap pusnakti izkāpu mazā pilsētiņā- Tekosā. Autobusa šoferis man palīdzēja izcelt lielo koferi no autobusa, vēlreiz apjautājās vai mani sagaidīs un viss būs kārtībā, es viņu nomierināju (cik nu bija iespējams) un autobuss aizbrauca. Es biju lielceļa malā ciemata vidū, virs manis mirdz spožas naksnīgās zvaigznes, gaiss smaržīgs un silts, gaisā skan putnu dziesmas. Otrā ielas pusē manīju pāris puišus- pārgāju pāri, apjautājos vai viņi zina kur te atrodas Ščetiņina skola. Viņi man paskaidroja ceļu un es aizgrabināju ar savu koferi norādītajā virzienā.

Pie skolas biju nonākusi nakts vidū. Atstāju pagalma stūrītī savu lielo koferi un devos apskatīt skolu. Nakts bija ļoti silta un patīkama. Par spīti vēlajam laikam, apkārt vēl bija manāma rosība, staigāja daži cilvēki. Redzēju vienā skolas korpusā degam gaismas. Apgāju riņķī- šī korpusa galā bija stiklota terase, kuras izgaismotajā iekšpusē redzēju sēžam un darbojamies kādus 3 cilvēkus. Viņi sēdēja, kaut ko lasīja vai mācījās. Iegāju šajā korpusā, jo ļoti vēlējos apskatīties ko vairāk. Gaitenī bija vairākas skaistas gleznas. Ieejot galējā telpā ar stiklotajiem logiem, kāds puisis man norādīja, ka šajā telpā ienākot vajadzētu novilkt apavus- tā arī izdarīju. Arī pārējie šajā telpā bija bez kurpēm. Visi ko satiku gaitenī un šajā telpā bija draudzīgi, sveicinājās. Vēlāk gan uzzināju, ka šis ir puišu korpuss un ka meitenes tajā parasti neiet. Vēl tagad priecājos ka esmu to redzējusi, īpaši skaistās gleznas. Ārā, pie skolas bija dēļota paliela terase, uz kuras gulēja vairāki cilvēki guļammaisos un uz matracīšiem. Tur bija gan puiši, gan meitenes. Kādai meitenei kas vēl negulēja pajautāju, vai varu tur pievienoties uz šo nakti- man bija pašai savs guļammaiss. Viņa noskaidroja manu situāciju un tad ierādīja vietu, kur varēju gulēt- meiteņu pusē. Tā es ieritinājos savā guļammaisā un aizmigu priecīga, ka esmu te.

Nākamajā rītā celšanās bija ļoti agri- likās ap 4, 5 no rīta. Puiši cēlās, klusām savāca savas mantas un devās prom. Viņi nolika mantas istabiņās un visi ātri sagatavojās rīta rosmei, kura notika ārā, mežā. Es, pamanījusi kustību, arī cēlos augšā. Bija ļoti agrs rīts, tāpēc piecēlusies aizgāju pastaigāties pa mežu. Meži tur ir savādāki kā Latvijā un arī vēlāk es tur tā bieži vien pastaigājos. Pēc pāris stundām atgriezos skolā. Runāju ar administratorēm- jaunām meitenēm, teicu ka vēlētos mācīties skolā, jautāju kas man jādara lai pieteiktos, kādas ir manas iespējas. Sākumā man stingri pateica, lai sarunāju naktsmājas ciematiņā (lai nebūtū vairs jāguļ uz terases). Tad teica, ka šobrīd itkā vietas nav, bet vajag parunāt ar Ščetiņinu. Ar to sākās kādu 4 dienu posms, kad gāju katru dienu ap 10tiem, 11tiem uz skolu, runāju ar administrācijas meitenēm, viņas teica man ka vietu nav, bet neteica arī līdz galam ka man nav iespēju mācīties šajā skolā. Es atradu naktsmītni ciematiņā- tur vairākas ģimenes uzņem tūristus. Cena bija 100 rubļi par nakti, dzīvoju pie ļoti draudzīgiem cilvēkiem. Ar viņiem runājāmies, stāstīju viņiem kā atbraucu līdz šejienei, katru dienu stāstīju kā man gājis skolā sarunās ar administrāciju. Kad skolā man nebija ko darīt, kad bija jāgaida nākamā diena (tā bija 3 pēcpusdienas) devos uz tuvējiem ciemiem un apkārtnes vietām apskatīt dolmenus. Tie tur ir vairākās vietās. Vienu nakti pavadīju mežā, biju nolēmusi pavadīt visu pēcpusdienu un nakti pie dolmeniem un braukt atpakaļ uz skolu no rīta. Sarunas skolā bija neauglīgas. Katru dienu viens un tas pats- vietu nav. Bet skaidra „nē” arī nav. Drīz sāka likties kā tāds riņķa dancis- katru rītu sāku tur pat kur pirmajā dienā, un skolas tuvumā, arī skolā pavadīto dienu skaits neko nemainīja. Jutu ka tā tas var arī ievilkties. Likās ka neesmu ne gaidīta, ne vajadzīga, un nevarēju saprast- varbūt pieklājīgi būtu braukt projām un netraucēt skolu darbā. Bet tajā pašā laikā apzinājos, ka esmu darījusi visu pēc labākajiem priekšrakstiem un laicīgi lai pieteiktos skolā. Redzēju arī, ka tur tas tā notiek- viņiem visu laiku vietas skolā ir aizņemtas, bet visu laiku brauc uz skolu bērni kas tur grib mācīties un uz vietas piesakās skolā. Un daļa arī tiek. Arī mājinieki pie kuriem nakšņoju man neļāva šaubīties, teica man- iekams nebūsi runājusi ar Sčetiņinu, atpakaļ nebrauksi. Sakot, ka jārunā ar pašu Mihailu Petroviču viņi teica- nē skolai ir tikai tad, ja viņš saka nē. Un, pat ja viņš saka nē, viņš labi sajūt cilvēkus un saruna ar viņu būtu vērtīga. Vērtīgi zināt kāpēc nē. Viņi palīdzēja man nepadoties.

Tā es staigāju uz skolu, līdz ceturtajā dienā visus mācīties gribētājus uzņēma pie M. Ščetiņina uz pieņemšanu. Tur bija vairāki jauni bērni ar vecākiem, kopā mēs bijām ap 20 cilvēkiem. Mēs visi iegājām M. Petroviča kabinetā un sasēdāmies puslokā. Kabinetā bija M. Ščetiņins, pie viņa galda sēdēja vairāki jauni cilvēki, varēja redzēt ka skolnieki, bet tādi arī kā padomnieki. Likās ka arī viņu viedoklim ir liela nozīme lēmumu pieņemšanā. Tad M. Ščetiņins sāka uzdot jautājumus katram mācīties gribētājam. Viņš pārbaudīja spēju klausīties uzmanīgi, būt klātbūtnē, pārbaudīja cik ātri bērni domā, kāds ir viņu gribasspēks un raksturs, pašpārliecinātība, cik ātri viņi mācās. Piemēram, viena pārbaude bija ar reizināšanas tabulas darbībām, kur pārbaudīja domas ātrumu un godīgumu. Pēc sarunas Ščetiņins un viņa padomnieki izlemj, kurš var mācīties skolā. Pareizāk laikam: pēc pārbaudes viņi vienkārši zina kas kuram bērnam vajadzīgs. Pārsvarā visi kas tiek pieņemti sākumā tiek pieņemti uz pārbaudes laiku, kas citam ir garāks, citam īsāks. Pēc pārbaudes laika var pateikt jā vai nē tālākām mācībām vai pagarināt pārbaudes laiku. Ar tiem vecākiem un viņu bērniem, kas netiek pieņemti skolā, Ščetiņins runā, paskaidro iemeslu. Bieži vien ir kaut kas, kas bērnam vēl jāapgūst, un bērns ar vecākiem tiek aicināts apgūt šo jomu un braukt uz nākamo mācību gadu jau uz pārbaudes laiku. Es pēc pieņemšanas nepiegāju pie Mihaila Petroviča pajautāt vai esmu pieņemta- domāju ka visi kabinetā esošie atbildīgie cilvēki vēl apspriedīsies savā starpā lai pieņemtu lēmumu. Izrādījās ka viņi jau uzreiz zināja, bez apspriešanās. Kad to izzināju, likās, ka esmu palaidusi savu iespēju garām.
Tajā pēcpusdienā daudz domāju. Es jau vairākkārt biju gājusi uz skolu, un vienmēr atbilde bija ka vietu nav. Es nesapratu kas man jādara, kā rīkoties ir pareizi. Izstaigājos pa mežu , raudāju un nezināju ko darīt. Tās dienas vakarā aizgāju uz skolu paskatīties horeogrāfijas nodarbību. Tā gadījās, ka Mihails Petrovičs arī bija tur, un es piegāju pie viņa parunāt. Viņš uzreiz pateica ka es varu mācīties vienu mēnesi, bet pēc tam vajag turpināt mācības Latvijā, universitātē. Un pēc tam, uz vasaru, varu atkal braukt pie viņiem. Ierosināja veidot tāda veida sadarbību- vasarās. Dvēselē uzreiz sajutu, ka tas ir pareizais variants, priecājos.  Tā es guvu iespēju mācīties un būt tur.

Sākot stāstīt par pašu mācību procesu, gribu pirmkārt atzīmēt galveno, kas audzināja mani un domāju, vairumu tur esošo cilvēku, ieskaitot tos daudzos cilvēkus, kas tikai atbrauc apskatīt skolu. Tā ir īpašā attieksme cilvēkiem vienam pret otru, cieņa pret dzīvību un dzīvi, cieņa pret katru bērnu un viņa radošo un izaugsmes brīvību. Atbildības sajūta, kas liek pret visu, sākot ar cilvēkiem un dabu, izturēties saudzīgi. Skaistuma mīlestība, radošums un prieks strādāt kopā. Darba prieks. Visā skolā ir vienots, gaišs uzskats kā dzīvot. Bērni viens otram aizrāda, tiecoties darīt pareizāk un labāk. Pie šī tēla ienešanas dzīvē liela nozīme ir arī paša Mihaila Petroviča darbam. Viņš regulāri runā ar skolniekiem, kopīgi tiek domāts kā jābūt, kā ko darīt labāk. Viņš pārzina visus galvenos skolā notiekošos procesus, mācību darba kvalitāti, katra skolnieka sasniegumus. Viņam ir laba intuīcija, viņš ļoti labi sajūt cilvēkus, kā kurš strādā, kas kuram vajadzīgs. Tādi cilvēki tur ir vairāki. Viņi sajūt kā vajadzētu un ar lielu spēku nes to kolektīvā. Kolektīvs to pieņem, katrs var pielikt ko no sevis, un kad kopīgā doma pieņemta- visi darbojas, darbojas, darbojas. Katrs ir par kaut ko atbildīgs, katrs ik pa brīdim ir vadītājs. Ir lietas kas ir jāsakārto un jāpilnveido. Un tas viss tiek mainīts, viss aug strauji. Cilvēki taisnām mugurām, ar savas varēšanas un spēju apziņu. Skaisti. Mācījos no viņiem daudz. Man pašai bija brīži kad likās: parasti skolnieki, parasti cilvēki, tādi paši kā visur citur, tikai mācību sistēma citādāka. Bet kas tad ir tā citādā mācību sistēma? Šīs skolas rezultātu noslēpums nav īpašā skolas organizatoriskajā struktūrā. Arī ne īpašos pedagogos vai īpašos- atlasītos bērnos. Galvenais ir tajā, par ko šie bērni kļūst, ieejot šajā skolā. – Par atbildīgiem radītājiem.

Par mācību procesa organizatorisko pusi: skola izvietota vairākās ēkās. Viena- lielākā ir puišu korpuss, tur dzīvo un mācās visi puiši. Šajā ēkā atrodas arī zāle, ēdnīca, medpunkts un Ščetiņina kabinets. Meitenes ir izdalītas 2mājās, katra māja darbojas kā darba grupa. Manā mājā bija dabaszinātnes: fizika, ķīmija, bioloģija un matemātika. (arī ģeogrāfija, bet kamēr es tur biju, ģeogrāfu grupas nebija). Es biju fiziķu grupā, kurā visas meitenes tajā brīdī beidza vidusskolas kursu un stājās augstskolā. Meitenēm vecums- četrām 13 gadi, 14, 15, 16.gadi. Grupā bijām beigās 10 meitenes, 2 no tām jauniņās. Mēs abas kopā apguvām fiziku. Katrai no mums bija atbildīgā meitene kas pieskatīja mūsu darbu, abas "atbildīgās" bija arī mūsu pasniedzējas. Par mani atbildīgā bija 14 gadus veca meitene Anna. Mēs divas jauniņās apguvām fizikas kursu. Apguvām strauji, fizikas kurss bija "par galveno". Bija reizes kad jautāju Annai un viņa nevarēja izskaidrot dažus jautājumus par fiziku. Secināju ka viņa nav apguvusi fiziku pietiekoši dziļi. Es pati pabeidzu vidusskolu dabaszinātņu novirziena klasē, un mums bija ļoti laba Fizikas pasniedzēja, tādēļ šo priekšmetu esmu apguvusi padziļināti. Jāsalīdzina gan arī mācību ātrums: man vidusskolā mācīja fiziku 4 gadus vai ilgāk. Ščetiņina skolā es mācījos mēnesi un tiku līdz pirmajam eksāmenam.

Pārējā fizikas grupa, ieskaitot mūsu abas pasniedzējas, jau bija pilnībā apguvuši fizikas kursu un tajā brīdī (tas bija augustā) izstrādāja fizikas mācību programmu nākamajam mācību gadam. Tika izstrādāti gan metodiskie, gan uzskates materiāli. Grupa darbojās pilnīgi pastāvīgi, bez pieaugušo klātbūtnes vai pārraudzības. Parastais mācību darbs notiek grupās pa 6-8 cilvēki + pasniedzējs. Pasniedzēji pārsvarā ir skolnieki, izņemot mūzikā, horeogrāfijā, krievu valodā.

Brīžiem ir lekcijas, kuras lasa cilvēki kas atbraukuši paskatīties skolu. Es tādās biju divās: vienu lasīja cilvēks ar medicīnisko izglītību, nodarbojies ar cīņu sportiem, apguvis austrumu mācību ajūrvēdu, stāstīja savu pasaules skatījumu. Otra bija lekcija par redzes uzlabošanu. Mums parādīja vingrinājumus redzes uzlabošanai, īpašus akupunktūras punktus un paskaidroja visu. Tās tādas vienas reizes lekcijas. Vēl bija atbraukusi latīņu valodas pasniedzēja. Mihails Petrovičs lūdza viņai pasniegt kādas nodarbības, kamēr viņa ciemojas skolā. Ātri tika noformēta mācību grupa- uzdevums apgūt latīņu valodu tika mūsu fizikas grupai, un mēs vairākas dienas intensīvi mācījāmies latīņu valodu.

Laikā, kad mācījos skolā, tur tika likti arī skolas beigšanas eksāmeni. Ščetiņina skolas audzēkņi liek parastos Krievijas centralizētos eksāmenus. Eksāmeni tiek nosūtīti uz skolu, viss notiek uz vietas. Eksāmenu rezultāti parasti ir mazliet izcili, pārsvarā labi un normāli. Redzēju gan, ka dažbrīd audzēkņiem lielāko spriedzi sagādā nevis uztraukums par zināšanu trūkumu attiecīgajā priekšmetā, bet gan uztraukums par savu vecumu- nav tomēr pieņemts beigt skolu 13 gadu vecumā, un zināšana ka pēc šī skolas beigšanas eksāmena tūlīt būs arī eksāmeni lai stātos augstskolā rada bērniem satraukumu.

Man nekad agrāk nenācās mācīties visu ar apziņu, ka pēc tam tas būs jāiemāca, jāizskaidro otram cilvēkam. Šī apziņa liek pilnīgi citādi attiekties pret apgūstamo vielu. Ir atbildības sajūta un lielāka uzmanība uz veicamo darbu. Ščetiņina skolā visa, arī sarežģītā viela skaidrota saistībā ar lietām un procesiem, kas notiek ikdienā, dabā. Viss saistīts sistēmā, nav sausas teorijas. Rezultātā es šeit mācoties priekš sevis neieguvu tik daudz zināšanu par fiziku, kā par dzīvi, procesu. Tur māca pastāvīgi domāt un vadīt.

Vēl man jāpiemin savstarpējo attiecību joma. Man pašai bija daudz jāstrādā atiecībās ar savu grupu. Mans kolektīvs bija meitenes, kas jau ilgstoši strādā kopā, pazīst viena otru. Viņas visas tur "savējās", skolas beidzējas. Es sākumā nebiju tik droša jaunajos apstākļos, biju klusa un īpaši aktīvi neiesaistījos kopīgajā grupas darbā. Tāpēc sākumā attiecības ar grupas meitenēm bija pavēsas un atsvešinātas. Tas ļoti traucēja, bet īsti nevarēju saprast kāpēc attiecības veidojas tā. Tajā pašā laikā cilvēki no citām grupām bija pretimnākoši, atklāti un draudzīgi, un ar viņiem veidojās labas attiecības. Beigās notika lūzuma punkts. Runāju ar vienu meiteni no savas grupas, pateicu ko domāju, kā jūtos. Izmaiņas negaidīju, bet sajūta izmainījās visā grupā. Un pēc tam viss itkā līdzsvarojās. Par ļoti labām draudzenēm grupā nekļuvām, bet uz visu paskatījos savādāk. Šis cilvēku attiecību faktors man iespējams iemācīja visvairāk.

Neskatoties uz attiecībām grupā, ar visiem pārējiem cilvēkiem attiecības veidojās viegli un draudzīgi. Kopējais iespaids par cilvēkiem ir ļoti pozitīvs. Siltums, atsaucība, izpalīdzība, draudzīgums un ieinteresētība. Tas, ko Ščetiņina skola audzina cilvēkos ir katra iekšējais spēks, prasme pastāvīgāk domāt, vairāk domāt, radīt pašam. Ščetiņina skolas audzēkņi daudz vairāk uzņemas savu līdzdalību un iniciatīvu dzīvē, lai kādi būtu apstākļi. Daudz ko sapratu, pamanīju kas manī mainījies tikai pēc aizbraukšanas no turienes- biju noticējusi sev un pārstājusi baidīties no "pati nezin kā". Tas bija negaidīti, bet tas vienkārši bija manī- viņu staltā stāja un pārliecība par sevi. Un citāds acu skatiens.

Pati skola par sevi necenšas izplatīt informāciju. Šobrīd arī netiek veidotas jaunas skolas citās vietās. Vairākkārtēja rūgta pieredze. Informāciju īpaši neizplata arī tādēļ, ka metodika ir ilgstoši izstrādāta, tajā ieguldīts daudz laika un enerģijas. Ja programmu kāds nošpikotu bez atsaucēm uz avotu, tas varētu samazināt skolas attīstības un izaugsmes iespējas.

Rakstu sagatavoja Lauma Priekule.