Selestins Frenē (1896 - 1966) ir dzimis Gars ciematā (franču See - Alpen) sīkzemnieka ģimenē. Bērnībā viņam vajadzēja palīdzēt sagādāt ģimenei iztiku strādājot, tādējādi viņā veidojās saskaņa ar dabu un saikne ar vienkāršiem lauku ļaudīm. Tā kā skolā viņš bija attapīgs skolnieks, viņam piedāvāja kļūt par skolotāju.
1913. gadā viņš iestājās skolotāju seminārā, bet jau 1915. gadā S. Frenē mobilizēja armijā. 1916. gadā pie Verdenas viņu smagi ievainoja, tādējādi kļūdams pilnīgs kara invalīds. Šajā bezcerīgajā stāvoklī veidojās S. Frenē filozofiskie un pedagoģiskie uzskati.
Daudzi tā laika vadošo domu pārstāvji uzskatīja S. Frenē par anarhistu viņa īpašās domāšanas dēļ. Viņš uzskatīja, ka skolā jāvalda demokrātiskai, no augšas nepiespiestai skolēnu pašpārvaldei, atbildībai, kopējai darbu plānošanai, brīvai savu domu izteikšanai un eksperimentēšanas brīvībai. S. Frenē uzskatīja, ka skolēni paši var izvēlēties sev mācību grāmatas. Skolotājs dzīvo līdzi skolēniem. Viņam nav tiesību jau iepriekš noteikt, kādam būtu jābūt skolēnam. Skolotājam skolēns ir jāaudzina un jāpēta. Skolotāja svarīgākais uzdevums ir saskatīt bērna radošo spēku un izmantot to mācību procesā, lai optimāli atklātos un attīstītos skolēnu spējas, viņu personību. S. Frenē bija par bērna personības brīvu attīstību, par dialogu starp skolēniem un skolotāju. Izsakot savas domas, bērni veido savu viedokli par lietām un parādībām, “ieaug sabiedrībā”, viņos veidojas patstāvīga, kritiska attieksme pret notikumiem, savu un citu cilvēku rīcību. Skolēni prot uzklausīt arī citu domas, vērtēt pašiem sevi, plānot savu rīcību. Skolēnam un viņa vajadzībām bija jābūt mācību procesa centrā. Viņa pedagoģijas pamatā bija atziņa, ka mācības nodod bērnu rokās. “Lai sevi izglītotu, nepietiek, lai bērns katru mācību vielu sevī uzņemtu, ko viņam vairāk vai mazāk piespiedu kārtā piedāvā: viņam pašam jādarbojas, pašam jābūt radošam.” S. Frenē augstākais mērķis bija visiem obligāta tautskola. Piemēru tam viņš redzēja Vācijas 1920. gada Valsts skolu pamatlikumā.
1935. gadā S. Frenē nodibināja audzināšanas iestādi skaistā lauku apvidū, kur iekārtoja gan rotaļu laukumus, peldbaseinu, gan darbnīcas, lai, bērniem darbojoties, atklātos viņu radošās spējas. Šādā skolā tad arī izpaudās S. Frenē pedagoģiskais ideāls. Tikai iesaistot visus bērna spēkus, proti, galvu, sirdi un rokas, veidojas iespējas attīstīt viņa snaudošās spējas. Bērnam jāpārdzīvo sava darba rezultāti. Te parādās gan Ž. Ruso, H. Pestalocija, gan G. Keršenšteinera ietekme S. Frenē pedagoģiskajos uzskatos un arī darbībā.
