Masaru Ibuka
Масару Ибука После трех уже поздно: Пер. с англ. - М. : РУСЛИТ, 1991; 96 с.
(c) Перевод на русский язык М. и Н.Перовых, 1991
(c) Tulkojuma signāleksemplārs Ivars Alksnis ; 2003
Ja aiz labestības un veiksmes vēlējumiem, kas caurstrāvo šo grāmatu jūs sajutīsit šī vēstījuma nozīmību, tad, iespējams, kopā ar citām līdzīgām grāmatām tā rosinās jūsu priekšstatos vienu no pašām lielākajām un labestības pilnajām revolūcijām pasaulē. Un es no visas sirds vēlu, lai tas notiktu.
Tad nu iztēlojaties norises, kas atnesīs visnozīmīgākās pārmaiņas, bet nebūs saistītas ar asinsizliešanu un ciešanām, neatnesīs ienaidu un badu, neizraisīs nāvi un postījumus.
Šai pašai labestīgākajai maiņai uz augšu ir tikai divi ienaidnieki. Pirmais - iesīkstējušas tradīcijas, otrs - pastāvošā lietu kārtība. Iesīkstējušās tradīcijas nav nepieciešams sasist lupatu lēveros, kā arī nav nepieciešams, lai vecie aizspriedumi pazustu no Zemes. Nevajag postīt to, kas vēl arvien var atnest kaut nelielu labumu. Bet tikai tas, kas jau šodien šķiet briesmīgs, lai pakāpeniski izzūd vienkārši kā nekam nevajadzīgs.
Masaru Ibukas ieteikumi palīdz atbrīvoties no savu laiku pārdzīvojušās tumsonības, neprasmes, pārliecības trūkuma saviem spēkiem, un, cerēsim, savukārt atnesīs, nabadzības, naida un noziegumu mazināšanos.
Masaru Ibuka neizdāļā solījumus, bet vērīgam un darbīgam lasītājam droši vien pati no sevis radīsies tāda perspektīva. Vismaz man, lasot grāmatu, tādas domas radās.
Šajā apbrīnojami labestīgajā grāmatā ir daudz pārsteidzošu atklājumu un apgalvojumu. Autors vienkārši pieļauj, ka mazi bērni spēj iemācīties jebko. Viņš uzskata, ka tas, ko viņi apgūst bez jebkādas piepūles 2, 3 vai četru gadu vecumā, vēlāk būs sasniedzams ar lielām grūtībām vai vispār nebūs sasniedzams. Viņaprāt, to, ko pieaugušie apgūst ar grūtībām, bērni piesavinās rotaļājoties. To, ko pieaugušie apgūst gliemeža ātrumā, bērns aptver acumirklīgi. Viņš apgalvo, ka pieaugušie reizēm vairās mācīties, kamēr bērni vienmēr ir uz to gatavi. Viņš to pauž neuzkrītoši un taktiski. Viņa grāmata ir vienkārša, tieša un kristālskaidra.
Autors uzskata - viena no sarežģītākām nodarbēm cilvēkam ir svešvalodu apguve, lasītprasmes apguve un mūzikas instrumentu spēles apguve. Pieaugušie to apgūst ar grūtībām, bet bērniem - tā ir gandrīz neapzināta piepūle. Arī mana dzīve - spilgts apliecinājums tam. Kaut arī centos iemācīties veselu duci svešvalodu, jo strādāju par skolotāju visos kontinentos, apmācot kā pašu privileģētāko slāņu bērnus, tā arī nabagos, tomēr tā īsti zinu tikai savu dzimto valodu. Es mīlu mūziku, bet neprotu spēlēt ne uz viena mūzikas instrumenta, es pat nespēju kā nākas atcerēties melodiju.
Lai mazulis izaudzis brīvi runātu vairākās valodās, prastu peldēt, jāt, gleznot, spēlēt vijoli - un visu to augstā profesionālā līmenī, - vajag, lai to mīlētu (ko jau mēs arī darām), cienītu (ko darām reti) un sniegtu visu to, ko gribam iemācīt.
Nav grūti iztēloties, cik pasaule būs bagātāka, veselāka, drošāka, ja visi bērni zinās valodas, mākslu, zinātņu pamatus, pirms sasniegs pusaudža gadus, lai tad vēlāk apgūtu filosofiju, ētiku, lingvistiku, reliģijas, kā arī mākslas, zinātni un visu citu daudz smalkākā līmenī.
Nav grūti iztēloties, kāda būtu pasaule, ja bērnu neaprakstāmo tiekšanos mācīties nenotrulinātu rotaļlietas un izklaides, bet tiktu rosināta un attīstīta pasaules izzināšana. Tad nu iztēlosimies kā pasaule mainītos uz augšu, ja trīsgadīga bērna izziņas slāpes neapmierinātu vien Mikimausis un cirks, bet arī Mikelandželo, Manē, Rembranta, Renuāra, Leonardo da Vinči darbi. Mazam bērnam ir bezgalīgas alkas uzzināt kaut ko jaunu, viņam nav ne mazākā priekšstata par labo un ļauno.
Kāds pamats mums uzticēties Masaru Ibuki?
Kas liecina viņam par labu?
Viņš nav izglītības un apmācības teorijas speciālists, tātad nezina, kas ir iespējams un kas nav iespējams; tas ir nepieciešams noteikums ievērojama izrāviena izdarīšanā kādā iesīkstējušā jomā.
Masaru Ibuka iesaka izmainīt nevis apmācības saturu, bet veidu.
Vai tas ir iespējams, vai tie ir rozā sapņi? Gan viens, gan otrs. Un es pats par to esmu pārliecinājies.
Esmu redzējis, kā Austrālijā peld jaundzimušie Timmermanu pāra bērni, kā četrgadīgi japāņu mazuļi runā angliski ar doktoru Hondu. Es redzēju, kā pavisam mazi bērni veica sarežģītus vingrošanas paņēmienus Džekinsa vadībā ASV. Es redzēju, kā trīsgadīgi bērni spēlēja vijoli un klavieres doktora Sudzuki vadībā Macumoto. Es redzēju trīsgadīgu mazuli, kas lasīja trījās valodās doktora Versa vadībā Brazīlijā. Es redzēju, kā divgadīgie siu bērni Dakotā jāja uz zirgiem. Es saņēmu tūkstošiem vēstuļu no visas pasaules mātēm ar lūgumu izskaidrot tos brīnumus, kas notiek ar viņu bērniem, kad tiem māca lasīt pēc manas grāmatas padomiem.
Domāju, ka šī ir viena no pašām svarīgākajām grāmatām, kas jelkad uzrakstīta. Un domāju, ka tā jāizlasa visiem pasaules vecākiem.
Glens Doumans, Cilvēka potenciālo iespēju attīstības institūta direktors, Filadelfija, ASV.
Šajā darbā redzam piemēru netipiskai, bet, domāju, reāli dzīvē iemiesotai koncepcijai.
Daudzi, kam ir tāda iespēja atcerēties trīsdesmit vai četrdesmit gadus senu pagātni, parakņājušies savā atmiņā, atjautīs, ka pirms trīsdesmit vai četrdesmit gadiem labs tranzistoru uztvērējs, atskaņotājs, pastiprinātājs vai televizors vispirms asociējās ar firmas „Sony” vārdu. Domāju, ka šī firma reāli noteikusi Japānas, pasaules un arī mūsu likteņus.
Dzīve tagad būtu savādāka, ja pēc otrā pasaules kara Masaru Ibuka būtu izvēlējies citu dzīves ceļu, ja viņš nebūtu pievērsies bērnu agras attīstības problēmai.
Masaru Ibuka sevī un savā darbībā iemieso auglīgu "pieaugušā" un "bērna" sintēzi. Viņa kompānijas produkti ir instrumenti mūsu "tēlu dzīves" atmodināšanai. Vajag tikai rakt !!!!
Un te mēs lieliski redzam, ka nacionālās izglītības politikas ieteikumu dod tiešām izcils vai vismaz izcili veiksmīgs cilvēks - firmas Sony prezidents. Šeit labi saskatāms dabiskais optimums - prasīt no visiem kādu noteiktu kopīgu minimumu un arī no visiem kādu izcilību, vienalga, kurā sfērā. Ja to izvirzītu par principu, tad būtu labāk, ražīgāk un mazāk rūgtuma gan pedagogiem, gan audzēkņiem
Šeit, iespējams, runa ir par tīri japānisku pieeju. Bet ar ko mēs, latvieši, esam sliktāki. Modernā pasaule, kuru tehnoloģijas un sakaru līdzekļi padarījuši tik mazu, uzstājīgi pieprasa, no vienas puses, pieturēties pie jebkādas tradīcijas, kārtības, priekšstatiem, bet no otras puses, klausīt sirdsbalsij vai pilnīgi mainīt stabilo, sevi apliecinājušo stereotipu, vai vislabāk - veco un jauno savijot, veidot savu individuālo tradīciju. Un to jau izsenis darījis katrs cilvēks, cilvēku kopums vai tauta, kas izšķīrusies par kaut ko un gājusi savu ceļu, netraucējot citiem iet savējo.
Kādai ir jābūt mājai, skolai, izglītības sistēmai, caur kuru bērns ieiet lielajā savas veiksmes un pastāvēšanas pasaulē?
Nē! ne ellei, ne paradīzei jābūt bērna mājai, bet vietai, kur iespējams dzīvot. (Tikai ne vienīgai vietai!) Vietai, kur gribas dzīvot, bet ne tādā mērā, lai censtos ar to aprobežoties. Vietai, no kurienes var ar pārliecibu iziet un kur ir prieks atgriezties. Kur sniegts viss dzīvei atbilstošais; kur, kaut arī nav harmonijas, bet pastāv cerība.
Visstraujāk izmirstošās valstis ir Igaunija, Bulgārija, Ukraina, Sentkitsa un Nevisa, Latvija, Krievija, Ungārija, Gruzija, Baltkrievija, Kazahstāna (2002. gada dati „’Jā” – „Jaunā avīze”, 22. -28. novembris , 10. lpp).
Pēc ANO attīstības programmas datiem, mēs izmirstam kaut kā netipiski. No ārējo apstākļu izsauktajiem nāves cēloņiem vadošā loma pieder pašnāvībām (Latvija 2.vietā Eiropā aiz Lietuvas, Krievija te no Latvijas "atpaliek - tulk. piez.), tad seko saindēšanās ar alkoholu un ceļu satiksmes negadījumi. Pēdējos gados tiem pievienojušies slepkavību un varmācīgas nāves gadījumi (arī datorspēļu, pilnīgas bezcenzūras, demokrātijas un pārprastas demokrātijas neizbēgamas un likumsakarīgas sekas - tulk.piez). No abortiem krievu sievietes mirst divdesmit reizes vairāk kā nekā ES valstīs. No bērniem, kas 6-14 gadu vecumā miruši toksikoloģisku iemeslu dēļ, 15% miruši no pārmērīgas alkohola lietošanas. Atbilstoši Harvardas universitātes pētījumiem, visspēcīgākais tuberkulozes izplatīšanās avots pasaulē patreiz ir Krievija. Pēdējo desmit gadu laikā Krievijā saslimstība ar tuberkulozi pieaugusi četras reizes (Latvijā, iespējams, pat vairāk). Pēc ANO datiem, saslimstība ar sifilisu pēdējo septiņu gadu laikā palielinājusies 52 reizes. Ar sifilisu katru gadu Krievijā saslimst 30 000 bērnu un pusaudžu. Katrs pieaugušais vidēji nedēļā izdzer trīs pudeles degvīna, krievu vīriešu vidējais vecums samazinājies līdz 57 gadiem. Krievijā no saindēšanās ar alkoholu katru gadu iet bojā 35 000 cilvēku, bet ASV ar divreiz lielāku iedzīvotāju skaitu - tikai 350 - tātad simtreiz mazāk! (Jurijs Afanasjevs. „Bīstamā Krievija”, 220.-226. lpp.)
Visvairāk bērni dzimst ārlaulībā: Šveicē - 52.9%, Francijā - 34.9%, Lielbritānijā - 33.6%, Latvijā - 29.9%, Slovēnijā - 28.8%, Austrijā - 26.2%, Bulgārijā - 25.8%, Krievijā - 21.1%, Ungārijā - 20.7%, Rumānijā - 19.8%.
Vai mums ir cerība?
Jā - ja iesim savu ceļu, godāsim savu pieredzi un beigsim klanīties rietumiem (viņiem taču neiet labāk kā mums, drīzāk otrādi - arī viņi izmirst un labi izmirst: koku skatiet no augļiem Mt, 12:33 ) un radīsim priekšnoteikumus, lai mums klanās gan Rietumi, gan mums tuvie Austrumi (domāju Krieviju) un varbūt pat Japāna un Ķīna. Un ne tāpēc, ka mums stiprāki ieroči vai vairāk naudas vai vēl kā cita, bet gan tāpēc, ka mūsu priekšā vērts paklanīties.
Šai darbā izklāstītās domas ir tik vienkāršas un acīmredzamas un tai pat laikā fundamentālas.
Senos laikos tautu vadoņi esot bijuši kā dievi. Bet varbūt viņi patiesi bija dievi. Vai ar dieviem, Dievu varam sastapties arī tagad? Vai Masaru Ibuka ir viens no viņiem?
Ir vērts izlasīt vai vismaz pārlapot vai datora ekrānā pārlasīt šo darbu.
Vai šodien, tagad Latvijā ir kāds cilvēks vai entuziastu grupa, kas varētu uzrakstīt un iemiesot dzīvē kaut ko līdzvērtīgu? Masaru Ibukas darbu „Pēc trim gadiem jau būs par vēlu” nevaram pieņemt viens pret vienu, gatavu izpildīšanai. Šis darbs mums varētu būt tikai rosinājums.
Mums jāpaņem noderīgais, jāuzraksta savs teksts un jāiemieso tas dzīvē.
Protams, tas nav obligāti.
Mums tikai ir šāda iespēja.
No seniem laikiem uzskatīts, ka izcils talants – tā vispirms ir iedzimtība, dabas kaprīze. Kad mums stāsta, ka Mocarts sniedza savu pirmo koncertu trīs gadu vecumā un ka Džons Sjuarts Milss tajā pašā vecumā lasīja latīņu klasisko literatūru, vairums reaģē pašsaprotami: "Protams, viņi taču ir ģēniji".
Tomēr Mocarta un Milsa agrās bērnības rūpīga analīze runā par to, ka tēvi, kas gribēja izveidot izcilus cilvēkus, viņus stingri audzināja. Es pieļauju, ka ne Mocarts, ne Milss nepiedzima par ģēnijiem, viņu talants maksimāli attīstījās, pateicoties tam, ka no agras bērnības viņiem bija radīti labvēlīgi apstākļi un viņiem tika sniegta lieliska izglītība.
Bet, ja mazuli sākotnēji audzina viņa dabai svešā vidē, tam nav izredžu vēlāk pilnībā izpaust savas iespējas. Pats spilgtākais piemērs - "vilkmeitenes" Amala un Kamala, ko 1920.-tajos gados atrada dienvidrietumos no Kalkutas (Indija) kāds misionārs un viņa sieva. Viņi pielika visas pūles, lai atgrieztu vilku audzinātajiem bērniem cilvēka iezīmes, bet visas pūles bija veltas. Pieņemts uzskatīt, ka no cilvēka radies bērns - cilvēks, bet vilka bērns - vilks. Tomēr šīm meitenēm cilvēcisko apstākļos turpināja izpausties vilku ieradumi. Tad nu iznāk, ka izglītība un apkārtēja vide, kurā mazulis nonāk tūdaļ pēc piedzimšanas, tad arī visdrīzāk nosaka, par ko tas kļūs - par cilvēku vai vilku!
Domājot par šiem piemēriem, es arvien vairāk un vairāk sliecos pieņemt, ka izšķirošu ietekmi uz jaundzimušo izraisa izglītība un apkārtējā vide. Un šī problēma ir nozīmīga ne tikai atsevišķiem bērniem, bet visas cilvēces veselībai un laimei. Tādēļ 1969. gadā izveidoju organizāciju "Japānas agrās attīstības asociācija" .Mūsu un ārzemju zinātnieki sanāca kopā, lai eksperimentālās klasēs noskaidrotu, analizētu un viestu plašumā doktora Šiniši Sudzuki agrīno vijoļspēles apmācības metodi, kam tobrīd bija pievērsta visas pasaules uzmanība.
Virzoties uz priekšu savā darbā, mums kļuva skaidrs, cik kropla ir tradicionālā pieeja bērniem. Pieņemts uzskatīt, ka zinām par bērniem visu, kamēr patiesībā ļoti maz zinām par viņu patiesajām iespējām. Mēs pievēršam lielu uzmanību tam, ko mācīt bērniem pēc triju gadu vecuma. Bet pēc šodienas psiholoģijas pētījumiem šai laikā galvas smadzeņu veidošanās noslēgusies jau par 70 - 80%. Vai tad tas neliek virzīt mums savus pūliņus uz bērna smadzeņu agrīno attīstību - vecumā līdz triju gadu sasniegšanai?
Agrīnā apmācība neparedz varmācīgu zīdaiņu barošanu ar skaitļiem un faktiem. Galvenais - jauno ievest "īstajā laikā". Bet tikai tas, kas ir kopā ar bērnu diendienā, un parasti tā ir māte, var atpazīt šo "laikā". Es uzrakstīju šo grāmatu, lai palīdzētu šīm mātēm.
Masaru Ibuka.
Droši vien katrs no skolas gadiem atceras, ka klasē bija kāds sevišķi apdāvināts skolnieks, kas bez redzamas piepūles kļuva par klases līderi, kamēr cits kā nolemts vilkās visiem nopakaļus, lai kā arī necenstos.
Manas bērnības gados skolotāji mūs skubināja apmēram tā: "Esi gudrs vai ne, tas nav iedzimts. Viss atkarīgs no tavas piepūles". Un tomēr ikdiena skaidri pierādīja, ka teicamnieks - vienmēr teicamnieks, bet atpalicējs - vienmēr atpalicējs. Šķita, ka spējas ieliktas šūpulī. Vai tiešām negrozāmi jāpieņem nolemtība un acīmredzamība?
Esmu secinājis, ka cilvēka spējas un raksturs nav nolemts kopš dzimšanas, bet lielākoties veidojas viņa dzīves pašā sākumā. Seni ir strīdi par to, kas veido cilvēku: iedzimtība vai izglītība un audzināšana, ko viņš saņem. Bet līdz šai dienai neviena kaut cik pārliecinoša teorija nav tādiem strīdiem pielikusi punktu.
Beidzot, smadzeņu fizioloģijas pētījumi no vienas puses un bērnu psiholoģija no otras puses ir parādījuši, ka bērna prāta spēju atslēga ir viņa personiskā izziņas pieredze pirmajos trīs viņa dzīvības gados, t.i., smadzeņu šūnu attīstības laikā. Neviens bērns nepiedzimst par ģēniju, neviens nav bezcerīgi nolemts muļķis. Viss atkarīgs no rosinājumiem un galvas smadzeņu attīstības bērna dzīves izšķirošajos gados. Tas ir laiks no dzimšanas līdz triju gadu vecumam. Bērnu dārzā audzināt jau ir par vēlu.
Lasītājs var brīnīties, kāpēc es, pēc profesijas inženieris un pašreiz kompānijas prezidents, esmu pievērsies cilvēka agrīnās attīstības jautājumiem. Cēloņi ir daļēji "sabiedriski": man nav vienaldzīga šodienas jaunatnes sacelšanās un es jautāju sev, cik liela mērā šodienas izglītība vainojama šo jauno cilvēku neapmierinātībā ar dzīvi. Ir arī personisks cēlonis - mans paša bērns ir garīgi atpalicis.
Kamēr viņš vēl bija pavisam maziņš, man neienāca prātā, ka bērns, kas piedzimis ar tādām novirzēm, var kļūt par normālu izglītotu cilvēku, ja to pareizi apmācītu kopš pašas dzimšanas. Acis man atvēra Šiniči Suzuki, kas apgalvoja, ka "nav atpalikušu bērnu - viss atkarīgs no apmācības metodes". Kad pirmo reizi ieraudzīju, kādus pārsteidzošus rezultātus sasniedza mazuļu apmācība vijoļspēlē, tad nožēloju, ka es kā tēvs savā laikā neko nespēju izdarīt paša bērna labā.
Kad pirmo reizi pievērsos studentu nekārtībām, tad iedziļinājos izglītības lomā un centos saprast, kādēļ mūsu sistēma rada tik daudz agresivitātes un neapmierinātības. Sākumā man likās, ka šīs neapmierinātības saknes ir universitātes izglītības sistēmā. Tomēr, iedziļinoties problēmā, sapratu, ka tas raksturīgs jau vidusskolai. Tad izpētīju vidusskolas un pamatskolas sistēmu un galu galā secināju, ka jau bērnudārzā ir par vēlu ietekmēt bērnu. Un negaidīti šī doma sakrita ar to, kam bija pievērsies doktors Sudzuki un viņa kolēģi.
Doktors Sudzuki praktizē savu unikālo metodi jau 30 gadus. Pirms tam viņš pasniedza jaunākajās un vecākajās klasēs, izmantojot tradicionālās apmācības metodes. Viņš konstatēja, ka starpība starp spējīgiem un vājiem bērniem ir ļoti liela vecākajās klasēs, un tādēļ izlēma mēģināt nodarboties ar jaunāka vecuma bērniem, tad ar pavisam maziem, pakāpeniski samazinot apmācāmo bērnu vecumu. Doktors Suzuki māca vijoļspēli, jo pats ir vijolnieks. Kad es sapratu, ka šo metodi var veiksmīgi izmantot jebkurā apmācības laukā, nolēmu nopietni izpētīt "agrās attīstības" problēmu.
Man bieži jautā, vai agrā attīstība palīdz audzināt ģēnijus. Es atbildu "nē". Vienīgais agrās attīstības mērķis - sniegt bērnam tādu izglītību, lai viņam būtu dziļš prāts un vesela miesa, veidot to apķērīgu un labestīgu.
Visi cilvēki, ja tiem nav fizisku nepilnību, piedzimst apmēram vienādi. Atbildība par bērnu sadalīšanu gudrajos un dumjajos, aizmirstajos un agresīvajos gulstas uz audzināšanu. Katrs bērns, ja sniegs viņam to, kas vajadzīgs un īstajā laikā, izaugs apķērīgs un ar stingru raksturu.
Mans viedoklis: galvenais agrās attīstības mērķis - novērst nelaimīgu bērnu rašanos. Bērnam ļauj klausīties labu mūziku un māca spēlēt vijoli ne tādēļ, lai no viņa izaudzinātu izcilu muzikantu. Viņam māca svešvalodas ne tādēļ, lai izaudzinātu ģeniālu lingvistu, un pat ne tāpēc, lai sagatavotu viņu "labam" bērnudārzam vai sākumskolai. Galvenais- attīstīt bērnā viņa neierobežotās potenciālās iespējas, lai viņa dzīvē un pasaulē būtu vairāk prieka.
Uzskatu, ka agrā attīstība saistīta ar jaundzimušā milzīgo potenciālu. Protams, zīdainis ir pilnīgi bezpalīdzīgs, un taisni tāpēc, ka viņš ir tik bezpalīdzīgs, viņa potenciālās iespējas ir sevišķi lielas. Cilvēkbērns piedzimst daudz mazāk attīstīts kā zvērēns: viņš prot tikai kliegt un zīst pienu. Bet dzīvnieks, piemēram, kucēns, mazs mērkaķēns vai kumeliņš, prot rāpot, ķepuroties vai pat tūdaļ pēc dzimšanas piecelties un iet. Zoologi apgalvo, ka jaundzimis cilvēkbērns atpaliek no dzīvnieka par 10-11 mēnešiem. Viens no tā cēloņiem - cilvēka poza ejot. Tiklīdz cilvēks nostājās uz kājām, auglis vairs nevarēja atrasties klēpī līdz savai pilnīgai attīstībai, tāpēc arī cilvēkbērns piedzimst pavisam bezpalīdzīgs. Viņam jāmācas lietot savu ķermeni jau pēc dzimšanas. Tāpat viņš mācās izmantot savas smadzenes. Un ja jebkura dzīvnieka smadzenes praktiski izveidojušās dzimšanas brīdī, tad cilvēkbērna smadzenes - kā tīra lapa. No tā, kas uz šīs lapas būs uzrakstīts, atkarīgs, cik apdāvināts kļūs bērns.
Cilvēka smadzenēs esot apmēram 1.4 miljardi šūnu, bet jaundzimušajam visas vēl nav pilnībā izveidotas.
Salīdzinot zīdaiņa un pieauguša cilvēka smadzenes, redzam, ka smadzeņu attīstības procesā starp tā šūnām veidojas sevišķi izaugumi - savienotājposmi. Galvas smadzeņu šūnas it kā viena otrai sniedz rokas, lai, ciešāk turoties viena pie otras, atsauktos uz informāciju no ārienes, ko saņem caur sajūtu orgāniem. Šis process ļoti atgādina tranzistora darbošanos elektroniskajā skaitļotājā. Katrs atsevišķs tranzistors nevar strādāt pats par sevi, tikai apvienoti kopīgā sistēmā, tie darbojas kā dators.
Saites starp smadzeņu šūnām visaktīvāk veidojas laikā no dzimšanas līdz triju gadu vecumam. Šai laikā izveidojas ap 70-80% šo savienojumu. Tiem attīstoties, pieaug smadzeņu iespējas. Jau pirmajos sešos mēnešos pēc piedzimšanas smadzenes sasniedz 50% sava brieduma potenciāla, bet triju gadu vecumā jau 80%. Protams, tas nenozīmē, ka bērna smadzenes pēc triju gadu vecuma vairs neattīstās. Triju gadu vecumā beidz attīstīties smadzeņu aizmugures daļa, bet jau četru gadu vecumā ieslēdzas tā daļa, ko saucam par "pieres daivām".
Smadzeņu galvenā spēja ir saņemt signālus no ārienes, veidot signāla tēlu un to atcerēties. Tas ir veidojums, uz kā balstās visa bērna tālākā prāta attīstība. Tādas nobriedušas spējas kā domāšana, vajadzības, jaunrade, jūtas, attīstās pēc triju gadu vecuma, bet tās veidojas uz pamatiem, kas radušies līdz šim laikam. Tātad, ja pirmajos trīs gados nav izveidots stabils pamats, tad ir bezjēdzīgi mācīt to izmantot. Tas ir kā mēģināt sasniegt labus rezultātus ar sliktu datoru.
Man gribētos paskaidrot sevišķo vārda "tēls" lietojumu savā grāmatā. Vārdu tēls - atveids visbiežāk izmanto ar nozīmi "shēma" (uzmetums, modelis, skice), "iekārtas izveidojums", "modelis". Es ierosinu šo vārdu izmantot plašākā, bet specifiskākā nozīmē, lai apzīmētu domāšanas procesu, ar kura palīdzību bērna smadzenes atpazīst un uztver informāciju. Kur pieaugušais tver informāciju, galvenokārt izmantojot loģisko domāšanu, bērns izmanto intuīciju, savu vienreizējo spēju tvert kopumu (situācijas, norises, parādības, lietas momentuzņēmumu visā tā kopumā); pieaugušā domāšanas veids bērnam ir nepieejams un atnāks vēlāk.
Visspilgtākā liecība par agrīnu izziņas darbību - mazuļa spēja atšķirt cilvēku sejas. Man sevišķi atmiņā ir iespiedies kāds mazulis, ko redzēju bērnu slimnīcā. Man teica, ka viņš spēj atšķirt 50 cilvēkus, kad viņš bija tikai gadu vecs. Vēl vairāk: viņš tos ne tikai izšķīra, bet tos katru arī nosauca savādāk.
Piecdesmit cilvēku - it kā jau nemaz ne tik iespaidīgs skaitlis, bet pat pieaugušam cilvēkam reizumis grūti precīzi atcerēties 50 jaunas sejas vienā gadā. Pamēģiniet iespējami precīzi aprakstīt visu jūsu paziņu sejas vaibstus un pamēģiniet atrast starpību starp tām ar analītiskām metodēm!
Bērna atpazīšanas spējas kļūst acīmredzamas apmēram pusgada vecumā, kad viņš sāk vairīties un kautrēties no svešiem. Viņa mazā galviņa jau spēj atšķirt pazīstamās sejas, piemēram, mammu un tēti no nepazīstamiem, un viņš bieži liek to manīt.
Pat šodien daudzi psihologi un pedagogi, sevišķi tie, kurus uzskata par "progresīviem", apgalvo, ka maza bērna apzināta mācīšana ir kļūda. Viņi uzskata, ka informācijas pārmērs slikti ietekmē bērna nervu sistēmu, un esot dabiskāk ļaut tam darīt visu, ko viņš grib. Daži pat mūs pārliecina, ka šajā vecumā bērns ir egoists un jādara viss, lai viņš būtu apmierināts. Tāpēc vecāki visā pasaulē tādu ideju ietekmē apzināti seko principam "likt mierā".
Un tie paši vecāki, kad viņu bērni iet uz bērnudārzu vai skolu, tūdaļ atsakās no šī principa un pēkšņi kļūst stingri, cenšoties bērnus audzināt un kaut ko viņiem iemācīt. Ne no šā ne no tā "mīļās" mātes kļūst "bargas".
Tostarp no augstāk izklāstītā jābūt skaidram, ka visam jābūt taisni otrādi. Taisni pirmajos bērna dzīvības gados nepieciešams būt pret to stingram un maigam, bet, kad viņš sāk attīstīties pats, jāmācās pakāpeniski ievērot viņa gribu, viņa "Es". Precīzāk, vecāku ietekme jāizbeidz līdz bērnudārzam. Neiejaukšanās pašos pirmajos gados, un tad spiediens uz bērnu vēlākajos gados var tikai nobeigt viņa talantu un izsaukt pretošanās aizsākumus.
Mēs, pieaugušie, uzdrošināmies apgalvot, piemēram, ka šī grāmata ir pārāk grūta bērnam un ka bērns tā īsti nespēj novērtēt klasiskās mūzikas vērtības. Bet kā mēs varam pamatot tādus apgalvojumus?
Bērnam, kuram nav noteiktu, stabilizējušos uzskatu par to, kas ir "grūti" vai "viegli" - angļu vai japāņu valoda, Baha mūzika vai bērnu dziesmas, sekla, vienveidīga mūzika vai skaņu harmonija - saskaņa - visas tās ir viņam vienlīdz jaunas, tātad iepazīšanas vērtas (tam visam jāsākas vienlaikus).
Jūtās sakņots secinājums nav atkarīgs no zināšanām ,iespējams, pretdabiskiem, nejaušiem, galīgi greiziem stereotipiem, nezinītim zināšanas vienkārši nevar aizšķērsot ceļu jūtām. Esmu drošs, ka daudzi, skatoties uz ievērojamu gleznu, pie sevis iesaucas: "Cik tā skaista!", kaut gan patiesībā tā šo cilvēku atstājusi aukstu, vienaldzīgu, gleznas vērtība šim cilvēkam ir tikai mākslinieka vārdā un tās cenā. Bērns, savukārt, vienmēr ir patiess (vai godīgs, tikai tāpēc ka nezinītis?). Kāds priekšmets vai nodarbe pilnībā pārņem viņa uzmanību, ja tas viņu saista.
Atceros gadījumu, kad pie manis ciemojās divgadīgais mazdēls, kuru sen nebiju redzējis. Bērns skatījās pa logu, rādīja man neona izkārtnes un lepni teica: "Lūk tas ir "Hitači", bet tas "Toshiba". Cenšoties apslēpt savu sajūsmu, nospriedu, ka mans mazdēls jau divu gadu vecumā prot izlasīt ķiniešu hieroglifus "Hitači" un "Toshiba". Pavaicāju tā mātei, kad viņš iemācījies ķīniešu alfabētu, un tad noskaidrojās, ka viņš jau nelasīja "Hitači" un "Toshiba" ķīniski, bet vienkārši atpazina tirdzniecības zīmes kā tēlus un tos atšķīra. Visi par mani smējās, kā par "nejēgu vectēvu", bet esmu pārliecināts, kā tā gadās daudziem.
Nesen saņēmu vēstuli no 28-gadīgas māmiņas no Fudžisavas, kas iknedēļas avīzē bija izlasījusi manu rakstu sēriju par agro attīstību. No viņas vēstules uzzināju, ka viņas vecākais 21/2 gadīgais dēls sācis iegaumēt automašīnu markas, kad tam bijuši apmēram 2 gadi. Jau pēc dažiem mēnešiem viņš varēja nosaukt ap 40 japāņu un ārzemju automašīnu markas, reizēm pat noteikt mašīnas marku zem pārsega. Bet nedaudz agrāk, droši vien izstādes „EXPO-70” iespaidā, viņš sācis atcerēties dažādu zemju karogus un tagad varot pareizi nosaukt 30 valstu karogus, ieskaitot pat Mongolijas, Panamas, Libānas karogus - tos, kurus pieaugušie atceras ar grūtībām. Šis piemērs liecina, ka bērniem ir viena tāda kvalitāte, kas jau sen iztrūkst pieaugušajiem. Bērns apveltīts ar lielisku spēju pēc tēliem pazīt priekšmetus, kam nav nekā kopīga ar analizēšanu, to bērns iemācīsies daudz vēlāk. Lielisks, šo hipotēzi apstiprinošs piemērs, - zīdaiņa spēja pazīt savas mātes seju. Daudzi zīdaiņi sāk raudāt, ja tos ņem rokās nepazīstami cilvēki, un tie nomierinās un smaida, ja tos paņem rokās māte.
Eksperimenta veidā misters Isao Iši pasniedza ķīniešu rakstības stundas mūsu "Agrās attīstības asociācijā". Trīsgadīgi bērni viegli iegaumēja tādus sarežģītus ķīniešu hieroglifus kā "balodis" vai "žirafe". Būtība ir tajā apstāklī, ka bērnam, kas bez mazākās piepūles atminas pat mazākās izmaiņas sejas izteiksmē, grūtie ķīniešu hieroglifi nav problēma. Atšķirībā no tādiem abstraktiem vārdiem kā "deviņi", viņš spēj viegli atcerēties vārdus, kas apzīmē konkrētus priekšmetus, -"žirafe", "jenots", "lapsa", lai cik grūti tie arī nebūtu. Un tad saprotams, ka bērnam nav grūti apspēlēt pieaugušo kārtīs. Ja pieaugušajam nākas apzināti iegaumēt vietu, skaitli un bildi, tad bērnam piemīt brīnišķīga tēlainā atmiņa.
Viena no matemātikas pamata idejām - rindu teorija. Pieaugušajam, kas vispirms apguvis skaitļa jēdzienu, tad ģeometriju un algebru, to grūti saprast. kamēr bērnam rindu teorijas un kopu teorijas loģiku saprast viegli. Madama Rišeni Feliksa, atzīta autoritāte matemātikas apmācībā, apgalvo, ka matemātiku bērnam var mācīt jebkurā vecumā.
"Rindas" jeb "kopas" - vienkārši ir priekšmetu kopumi ar kopīgām īpašībām. Bērns iepazīstas ar tiem, kad sāk rotaļāties ar klucīšiem. Viņš ņem tos vienu aiz otra, atšķirot to formu: kvadrātiska, trīsstūra utt. Un jau agri bērns ielāgo, ka katrs klucītis - "rindas" elements un ka kubiņu kaudze - viena rinda, bet piramīdu kaudze - cita rinda. Šī vienkāršā ideja, ka priekšmetus var šķirot grupās pēc noteiktām iezīmēm, ir rindu teorijas pamata princips. Bērnam ir pašsaprotami, ka viņš vieglāk saprot vienkāršo un loģisko kopu teoriju, kā sarežģīto un bieži šaudīgo, nekonsekvento, nedabisko aritmētikas loģiku.
Tātad esmu pārliecināts, ka tradicionālie priekšstati, ka aritmētika ir vienkārša, bet algebra grūta, - tas vienkārši ir viens no pieaugušo maldiem par bērnu iespējām. Bērna smadzenes viegli uztver kopu teorijas loģiku, kas ir pamats algebras pamatu izpratnei.
Lūk, aritmētiska uzdevuma piemērs: "Zoodārzā ir pavisam astoņi dzīvnieki, bruņurupuči un dzērves. Tiem kopā 20 kāju. Cik bruņurupuču, cik dzērvju dzīvo zvērnīcā?"
Vispirms atrisināsim uzdevumu algebriski. Apzīmēsim dzērvju skaitu ar burtu X, bet bruņurupuču skaitu - Y, tad X+Y=8, bet 2X+4Y=20. Tad jau X+2Y=10, t.i. X=8-Y=10-2Y; tad Y=2. Ieguvām 2 bruņurupuči un 6 dzērves.
Tagad risināsim problēmu izmantojot "bruņurupuču" un "dzērvju" aritmētiku. Ja pieņemam, ka visi dzīvnieki ir bruņurupuči, tad iegūstam, ka visiem kopā ir 32 kājas. Bet uzdevumā dotas tikai 20, tad jau 12 kājas liekas. Bet tās liekas, jo pieļāvām, ka visi dzīvnieki - bruņurupuči, kam katram pa četrām kājām, bet patiesībā daži no tiem ir dzērves, kam tikai divas kājas. Tādēļ "liekās" 12 kājas, tas ir dzērvju skaits, kas pareizināts ar abu dzīvnieku kāju skaita starpību; divpadsmit dalām ar 2 būs 6, t.i. sešas dzērves. Ja atskaitām no kopīgā dzīvnieku skaita, 8, sešus,- dzērvju skaitu, tad iegūsim bruņurupuču skaitu.
Kādēļ risināt uzdevumu ar "trulo" sarežģīto "bruņurupuču" aritmētikas metodi, ja mums ir loģisks un taisns atbildes atrašanas ceļš, ielikt X un Y nezināmo skaitļu vietā?
Kaut algebrisko risinājumu ir grūti ātri apgūt, algebras loģisko pamatojumu daudz vieglāk saprast, nekā pirmajā brīdī šķietami vienkāršo, vieglo, bet neloģisko un samāksloto aritmētisko risinājumu.
Vienā no firmas "Sony" filiālēm(??) organizēja bērnudārzu. Tur veica pētījumu, lai noskaidrotu, kādu mūziku bērni mīl. Ieguva negaidītus rezultātus. Bērnus visvairāk aizrāva Bēthovena 5. simfonija! Populāras dziesmas, ko pārraida no rīta līdz vakaram tālrādē, ieņēma 2.vietu, bet pašās beigās bija bērnu dziesmas. Šie rezultāti mani ļoti ieinteresēja.
Zīdaiņi kā saistošāko pieņēma klasisko mūziku, kuru mēs, pieaugušie, bieži turam no tiem kilometra attālumā. Vai tad bērniem iedzimst muzikālā gaume, kas nepieciešama sarežģītas simfonijas novērtējumam? Pēc doktora Šiniči Suzuki vērojuma piecgadīgiem zīdaiņiem patīk Vivaldi koncerts. Tas atsauc man atmiņā kādu notikumu.
Jauni vecāki, lieli klasiskās mūzikas cienītāji, ļāva savam jaundzimušajam dēlam katru dienu vairākas stundas klausīties Baha 2.svītu. Pēc trim mēnešiem tas sāka enerģiski kustēties mūzikas taktī. Kad ritms palielinājās, viņa kustības kļuva aktīvākas. Kad mūzika beidzās, mazulis bija neapmierināts. Bieži, kad mazulis dusmojās vai raudāja, jaunie vecāki uzlika šo mūziku un mazulis tūdaļ nomierinājās. Bet reiz, kad jaunieši atskaņoja džezu, bērnu bija visai grūti nomierināt no spēcīgām raudām.
Spēja pazīt sarežģītas muzikālās formas - tas ir brīnums. Esmu pārliecināts, ka daudzi japāņi neuztver rietumu klasisko mūziku vienkārši tāpēc, ka bērnībā viņi nedzirdēja neko citu kā bērnu dziesmiņas un nacionālo mūziku.
Daudzi pieaugušie neprot peldēt (tie peld, kā saka "cirvja stilā"). Tad nu nebrīnieties, kad uzzināsiet, ka zīdaini var iemācīt peldēt. Bērns, kurš vēl nav sācis staigāt, mēģina turēties uz ūdens tāpat, kā mēģina rāpot pa zemi. Nav svarīgi, ka mazs bērns var peldēt, bet svarīgi tas, ka viņš peld tāpēc, ka ir mazs.
Pirms dažiem gadiem izlasīju avīzē rakstu par to, ka beļģiis Beneseils atvēris peldēšanas skolu zīdaiņiem. Viņš uzskatīja, ka 3 mēnešus vecu zīdaini var iemācīt turēties uz ūdens uz muguras, bet 9 mēnešus vecu - iemācīt pareizi elpot ūdenī.
1965. gada augustā Rize Dima, Starptautiskās sieviešu - atlētu konfederācijas priekšsēdētāja, Tokijas konferencē pastāstīja par bērnu peldētapmācību līdz gada vecumam, tas kļuva par sensāciju. Misis Dima pirmo reizi peldināja 5 mēnešus veco zīdaini baseinā ar ūdens temperatūru 320C, bet pēc 3 mēnešiem viņš jau pats varēja peldēt ap 6 minūtēm. Mazulis pat uzstādīja savdabīgu rekordu - viņš varēja noturēties uz ūdens 8 minūtes 46 sekundes.
Preses konferencē misis Dima teica: "Bērns zina, ka turēties uz ūdens ir daudz labāk, kā staigāt pa zemi. Pirmkārt, jūs viņu turat tik ilgi kamēr viņš nepierod un nesāk turēties uz ūdens pats. Iegremdējoties ūdenī, viņš aiztur elpu un aizver acis, darbojoties ar rokām un kājām. Misis Dima daudzreiz atkārtoja, ka visas cilvēciskās iespējas un talantus vajag sākt attīstīt līdz gada vecumam.
Zīdaiņa peldētprasme ir tikai viens no bērna neierobežoto iespēju apstiprinošiem faktiem. Mazulis, kas sper pirmos soļus, tajā pašā laikā spēj iemācīties vizināties uz skrituļiem. Iešana, peldēšana, slīdējums - to visu bērns apgūst rotaļājoties, ja pareizi tiek virzīts.
Protams, šos eksperimentus veic ne jau tāpēc, lai iemācītu mazuli peldēt vai spēlēt vijoli. Peldēšana - tikai viens no veidiem, kā attīstīt bērna spējas: tas uzlabo miegu, veicina apetīti, saasina refleksus un nostiprina muskuļus. Itālijā ir teiciens: "Kal dzelzi, kamēr karsta". Citiem vārdiem, par vēlu kalt dzelzi, kad metāls jau sacietējis.
"Brālis un māsa, lingvistiskie ģēniji, kuri saprot angliski, spāniski, itāliski, vāciski un franciski: piecas valodas un vēl sava "agresīvā tēva" valodu. Daudzi japāņi droši vien atceras sensacionālo ziņu, kas parādījās avīzēs ar virsrakstu "Agresīvais tēvs". Rakstā bija stāstīts par misteru Masao Kagatu, kurš atteicās no skolotāja karjeras un, paliekot par mājsaimnieku, pilnībā savu dzīvi veltīja bērnu audzināšanai. Viņa dēlam tad bija 2.5 gadi, bet meitai 3 mēneši. Bērni bija pavisam mazi un "agresīvais" tēvs - audzinātājs tika bargi kritizēts. Daudzi izteica bažas, ka lielais zināšanu apjoms ietekmēs bērnu nervu sistēmu.
To, ka šī kritika bijusi nepamatota, var viegli pārliecināties, vērojot plaukstošo un labvēlīgo Kagata ģimeni. Un nevajag spriest par to, vai tēvs rīkojies pareizi vai ne, atstājot darbu un pilnībā veltot sevi bērnu audzināšanai.
Svarīgi, ka apmācības metode, kuru izmantoja misters Kagata, demonstrē mazuļu intelektuālās iespējas. Lūk, ko viņš stāsta:
"Es sāku viņiem mācīt angļu, itāļu, vācu, franču sarunu valodu ... gandrīz vienlaicīgi. Radio franču valodas stundās gandrīz vienmēr paskaidrojumi ir angļu valodā. Tādēļ nolēmu,- ja mācīšu abas valodas tad var apvienot apmācības metodiku vienkopus. Tieši tajā laikā mani bērni mācījās spēlēt klavieres, bet notīs, kuras viņi spēlēja, bija paskaidrojumi itāļu valodā, bet tulkojums - angļu, vācu un franču valodā. Ja viņi nesaprata paskaidrojumus, tad nezināja, kā spēlēt. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc sāku mācīt viņiem valodas. Man bieži jautā, vai bērni neapjuka, mācoties piecas valodas. Domāju, ka nē: viņi taču tās lietoja pareizi. Mēs mācījāmies svešvalodas tikai no radio pārraidēm. Tās vada ļoti labi diktori. Vingrinājumus un izrunu atkārto metodiski un ilgi. Un, kad bērni sāk paši runāt, viņi visu izrunā pareizi"
(Agrā attīstība", 1970 gada maijs)
Tātad var pieļaut, ka bērna smadzenēm spēja uztvert informāciju ir daudz lielāka kā pieaugušā smadzenēm. Tikai nevajag baidīties tās "pārbarot" vai pārliecīgi uzbudināt: bērna smadzenes kā sūklis strauji uzsūc zināšanas, bet, kad jūt, ka ir pārpildītas, atslēdzas un pārstāj uztvert jaunu informāciju. Mums nav jāuztraucas par to, ka dodam bērnam pārāk daudz informācijas, bet par to, ka bieži tās ir pārāk maz, lai bērns pilnvērtīgi attīstītos.
Līdz šim aprakstīju lielisko bērna smadzeņu īpašību uzsūkt informāciju. Protams, attīstības periodā bērna smadzenes līdzinās mašīnai, kas mehāniski uztver visu, ko tajā laiž iekšā, viņš vēl nespēj atlasīt informāciju un to saprast.
Bet drīz atnāk laiks, kad bērns iegūst spēju pieņemt patstāvīgus lēmumus, t.i. attīstās smadzeņu apgabali, kuri spēj izmantot izveidoto intelektuālo aparātu. Uzskata, ka tas notiek apmēram triju gadu vecumā. Un taisni tajā laikā jāizlemj, kā un ar ko ieinteresēt bērnu. Mazulis negausīgi uztver visu to, kas viņam interesanti. Sāk attīstīties citas spējas - un viņam jau parādās griba kaut ko radīt, veidot, darīt; tas ir svarīgi intelekta attīstībai un rakstura veidošanai.
Jūs lasāt saviem bērniem pasakas, pat, ja viņi no tām maz ko saprot. Jūsu bērns tās klausās daudzas reizes un atceras, un ja lasāt neuzmanīgi, tad tūdaļ pamana kļūdas. Bērns atceras bērnu stāstus un pasakas ļoti precīzi, bet šī precizitāte drīzāk pamatojas uz asociatīvo atmiņu kā uz saprašanu.
Tad bērns sevišķi ieinteresējas par kādu vienu stāstu, un viņš to var izlasīt pats. Kaut arī viņš nezina alfabētu, viņš savieto dzirdēto stāstu un grāmatas bildes un "lasa" grāmatu, rūpīgi sekojot burtiem, kurus gan pagaidām viņš nespēj izlasīt. Taisni šajā laikā bērns sāk aktīvi taujāt dažādu burtu nozīmi. Bet tas, ka viņš ir tik neatlaidīgs, ir liecība par milzīgo izziņas interesi.
3 gadu vecumā bērnam nav grūti iemācīties to, kas viņam interesē, un jums nav jāuztraucas par viņa iztērētās enerģijas un spēku daudzumu, to darot.
Darba dēļ man bieži nācies runāt angliski. Bet mani vienmēr uztrauca manas izrunas un intonācijas kļūdas. Tā jau nebija, ka cilvēki, kas mani klausījās nesaprastu manu "japāņangļu" valodu - saprata. Bet reizēm viņu sejā parādījās apjukuma izteiksme, un viņi prasīja mani atkārtot kaut ko. Tad šo vārdu nosaucu pa burtiem, lai mani saprastu.
Bet, lūk, kaimiņzēns - viņam tikai gads un divi mēneši - izrunā angļu vārdus ļoti pareizi. Daudziem japāņiem grūti izrunāt skaņas [r] un [l], bet viņam tas izdodas. Droši vien tas notiek tāpēc, ka es sāku mācīties angļu valodu vidusskolā, bet šis bērns apguva angļu valodu vienlaikus ar japāņu valodas apguvi. Viņa pirmā iepazīšanās ar otro valodu sākās no angļu ierakstu klausīšanās, tad viņš sāka runāt angliski ar vienu amerikānieti, apgūstot svešo valodu vienlaikus ar savu dzimto valodu.
Šis salīdzinājums parāda, ka tad, kad prātā izveidots dzimtās valodas tēls, jau grūti uztvert citas valodas sastāvdaļas. Tomēr, kā jau paskaidroju, bērna smadzenes līdz 3 gadu vecumam spēj uztvert ne tikai savas dzimtās japāņu valodas domāšanas sistēmu, bet arī jebkuru citu, pie kam šis process, kā jau teicu, var noritēt vienlaikus. Tāpēc tādā vecumā bērni bez kādām grūtībām var runāt jebkurā valodā kā dzimtajā valodā. Ja šo periodu palaidīsiet garām, jums būs daudz grūtāk viņu iemācīt to, kas tik viegli padodas agrā bērnībā.
Svešvaloda nav vienīgais, ko iespējams apgūt agrīnajā bērna attīstības stadijā.
Muzikālā dzirde, fiziskās spējas (kustību koordinācija un līdzsvara izjūta) veidojas taisni šajā vecumā. Apmēram tajā pašā laikā veidojas estētiskās uztveres pamats - sensorā reakcija.
Katru gadu bērnu brīvlaika sākumā vecāki no dažādām zemēm ved savus bērnus uz doktora Suzuki vijoļklasi. Nav jāpaskaidro, ka neviens no viņiem nezina ne vārda japāniski. Pirmie sāk runāt paši mazākie. Tad jaunāko un vidējo klašu bērni. Visbezcerīgākie - tie ir vecāki. Un ja daudzi bērni jau pēc mēneša lieliski runā japāniski, tad vecākiem nepieciešami vairāki gadi, viņiem nākas izmantot bērnus par tulkiem.
Līdz šim es apskatīju parasta bērna apslēptās iespējas un agras apmācības nozīmību šo spēju attīstībai. Tomēr diemžēl pasaulē ir daudz bērnu ar fiziskās attīstības novirzēm: poliomielīta slimnieki, garīgi atpalikušie, kurlie, mēmie. Agrajā attīstībā viņi nav jāatstāj malā; gluži otrādi, tieši viņu smagā stāvokļa dēļ nepieciešams noteikt viņu nepilnību iespējami agri, lai ar agrās attīstības tehnikas palīdzību, cik iespējams, kompensētu trūkumu.
Gribu jums izstāstīt nesen avīzē izlasītu gadījumu: stāstu par bērnu, kas piedzima kurls, bet viņš bez grūtībām spēja piedalīties sarunā, pateicoties viņa vecāku milzīgajiem pūliņiem. Acuto, tagad viņam ir 6 gadi, piedzima kā veselības iemiesojums. Viņam bija 1 gads, kad vecāki pamanīja novirzes, viņi sev jautāja, vai viss bērnam ir kārtībā ar dzirdi, bet pagaidām stipri nesatraucās, uzskatot, ka viņu bērns - viens no tiem, kas vēlu sāk runāt. Bet, kad Acuto nerunāja arī 1.5 gadu vecumā, viņi aizveda to pie ārsta uz apskati.
Vecāki vērsās pēc palīdzības pie doktora Macuzavas - speciālista mazuļu ar dzirdes novirzēm ārstēšanā un apmācībā. Viņš sāka ar to, ka iemācīja pēc dzirdes pazīt savu vārdu. Tad bērns sāka mācīties citus vārdus. Pakāpeniski doktors savienoja vārdus ar to nozīmēm, attīstot bērnā dzirdes pēdas, kas vēl bija palikušas. Doktors Macuzava uzskata, ka agrīnajos gados kurlu bērnu patiešām var "iemācīt" dzirdēt.
Viņš raksta: "Tikai māte var ātri konstatēt, ka bērnam kaut kas nav kārtībā. Nedēļu pēc dzimšanas mazulis reaģē uz skaļām skaņām vai troksni. Pēc dažiem mēnešiem mazulis pazīst savas mātes balsi, bet pēc četriem mēnešiem savu vārdu. Ja bērns nereaģē uz stipru troksni vai neatbild, kad viņu sauc vārdā, tad var uzskatīt, ka viņam kaut kas nav kārtībā ar dzirdi. Apmēram 3 gadu vecumā bērns pazīst daudzus vārdus, kurus izmanto pieaugušo ikdienas dzīvē, tāpēc šie pirmie gadi - paši atbilstošākie, lai iemācītu bērniem ar dzirdes novirzēm dažādus vārdus. Par visu vairāk jāizvairās no bērna izolācijas no skaņām tikai tāpēc, ka bērns tās it kā nedzird. Ja bērns pastāvīgi klausīsies skaņas, tad viņam attīstīsies spēja dzirdēt".
Tātad vecāku pūliņi apmācībā var attīstīt bērnam spēju dzirdēt, pat ja viņš piedzimis ar nopietniem dzirdes traucējumiem.
Iepriekšējā nodaļā runājām par maza bērna snaudošajām spējām. Bet, vai no vasas izaugs koks un vai pumpurs uzplauks par brīnišķīgu ziedu, ir atkarīgs no tā, kādus apstākļus jūs radīsiet tam un kā aprūpēsiet savu atvasi. Manuprāt, bērna attīstībā izglītībai un attīstības videi ir lielāka nozīme kā iedzimtībai.
Japānā veica veselu virkni eksperimentu ar dvīņiem, kurus kopš pašas dzimšanas audzināja dažādas ģimenēs. Pētījumi parādīja, ka pat dvīņi, ja tie aug atšķirīgos apstākļos un tos audzina dažādi cilvēki, viens no otra ļoti atšķirsies pēc rakstura un spējām.
Jautājums tikai, kāda izglītība un kāda vide vislabāk attīsta bērna potenciālās spējas. Te atbilde iegūta, zinātniekiem veicot dažādus pētījumus dažādās situācijās un ar dažādām metodēm. Bez tam ir daudz piemēru, kad vecāki, kas neapmierinās ar skolas izglītību, mēģina apmācīt bērnus paši. Ir arī ar suņiem un pērtiķiem veikti eksperimenti, un šie eksperimenti runā paši par sevi. Tagad es izskatīšu dažus no šiem eksperimentiem.
Bieži dzirdu, kā mātes savā starpā spriež: "Laikam gan mans dēls atsities tēvā, viņam galīgi nav muzikālās dzirdes" vai "Mans vīrs - rakstnieks, tāpēc mūsu bērns raksta labus sacerējumus". Protams, paruna vēsta "ābols no ābeles tālu nekrīt", vai, kā saka Japānā, "no sīpola roze neizaugs". Patiešām, reizēm zinātnieka dēls kļūst par zinātnieku, bet tirgoņa dēls par tirgotāju. Bet šie gadījumi tomēr nenozīmē, ka profesionālās īpašības tiek nodotas ar gēniem. No dzimšanas brīža šos bērnus droši vien audzināja tādos apstākļos, kas viņus ievirzīja tā, ka viņi turpināja savu tēvu darbu. Apkārtējā vide, kuru radīja vecāki, kļuva par bērnu vidi. Šī vide attīstīja viņu spējas uz tēva profesiju, modināja interesi pret to.
Ja izcelsme būtu spēju veidošanās noteicošais faktors, tad bērni no paaudzes paaudzē mantotu tēva profesiju. Bet dzīve ir daudz interesantāka, un bieži zinātnieka dēls kļūst par vijolnieku, bet ārsta atvase – par rakstnieku.
Pietiek vienkārši pavērot cilvēkus, kas dzīvo jums blakus, lai redzētu, ka talantīgu vecāku bērns var būt netalantīgs. Apkārtējie kodīgi nodēvē bērnu "par sava tēva necienīgu", lai gan var teikt, ka bērns neatbild par to, ko kļuvis, jo taisni viņa bērnības vide padarījusi viņu par "necienīgu".
Var notikt tā, ka slaista un dzērāja dēls var kļūt par lielisku inženieri un mākslinieku.
Tieši apkārtējā vide un bērna dzīves pieredze dzimšanas brīdī pilnīgi vienādus bērnus veido par cilvēkiem ar pilnīgi atšķirīgām spējām un raksturu.
Citiem vārdiem sakot, vecāku spējām un profesijai nav tiešas ietekmes uz bērna spēju veidošanos. Var tikai teikt, ka ārsta dēls kļūst par ārstu tāpēc, ka tiek audzināts zāļu smaržā, starp cilvēkiem baltos virsvalkos un pacientu atmosfērā.
Mēs ne vienmēr pamanām izmaiņu nianses, augot mūsu bērniem, jo redzam tos katru dienu. Bet viņi attīstās daudz ātrāk, kā mēs domājam. Visā pasaulē pazīstamais attīstības psiholoģijas speciālists, Šveices profesors Žans Piažē, radījis izaugsmes fāžu teoriju, vērojot savu trīs bērnu attīstību. Un jo vairāk lasu viņa grāmatas, jo asāk izjūtu pareizas izglītības un vides nozīmību katrā attīstības stadijā.
Pēc Piažē novērojumiem, jaundzimušais sūc visu, kas trāpās viņam mutē, bet jau 20 dienas pēc piedzimšanas viņš dzers tikai pienu un sāks uzstājīgi to pieprasīt.
Pēc trim mēnešiem bērnam attīstās vēlme aizsniegt un pataustīt kaut ko, piemēram, lupatu lelli, kas karājas virs gultiņas, un viņš to dara ar lielu prieku. Bet 1.4 gadu vecumā tas pats bērns jau atjauš, ka tad, ja nevar aizsniegt ar roku, tad var aizsniegt ar nūju. Pēc 2 gadiem viņš jau cenšas nodibināt atbilstību starp vārdiem un abstraktām nozīmēm, kaut gan saprot tās savdabīgi. Piemēram, saista vārdu "vīrietis" tikai ar savu tēvu vai, piemēram, "lietus" ar laistītājmašīnas ielu aplaistīšanu.
Bērna fiziskās un garīgās attīstības ātrums ir pārsteidzoši liels. Tāpēc ir tik svarīgi, lai viņa attīstību pareizi stimulētu katrā stadijā. Lai to panāktu, vecākiem ļoti rūpīgi jāvēro, kas un kad bērnam vajadzīgs, kas viņam ir interesanti, jo tieši vecāki viņam ir vistuvāk. Tikpat svarīgi izvēlēties pareizo laiku svešvalodas apguvei, un ir vislabvēlīgākais laiks katram agrās attīstības etapam.
Piemēram, iemācīt bērnu vizināties uz skrituļiem jau pēc tam, kad viņš iemācījies iet, ir ļoti grūti, bet apmēram tajā laikā, kad viņš mācās iet, tas ir iespējams, un jau pēc pāris mēnešiem viņš lieliski veidos sarežģītas figūras.
Amerikāņu psiholoģe Makgrova veica eksperimentu ar diviem dvīņiem. Viņa iemācīja tos braukt ar skrituļiem, kad vienam bija 11, bet otram 22 mēneši. Rezultāti ļoti atšķīrās: bērns, kuram bija mācīts ātrāk, bija daudz veiksmīgāks braucējs.
Līdz šai dienai mēs sarežģām bērnu dzīvi, uzskatot, ka pārāk agri ir iepotēt viņiem tās vai citas iemaņas, un tādā veidā palaižam garām "vislabvēlīgāko laiku".
Lai paskaidrotu, ko es ar to domāju, izstāstīšu kādu notikumu. Jaunu cilvēku nosūtīja strādāt uz ārzemēm, bet viņa sieva ar jaundzimušo meitiņu aizbrauca dzīvot pie vecākiem uz Tohoku. Vectētiņš un vecmāmiņa dievināja mazmeitu, ar to daudz spēlējās un sarunājās. Pēc gada, pabeidzis savas darīšanas, jaunais cilvēks atgriezās, un viņi ar sievu atkal apmetās Tokijā. Tai laikā meitene vēl bija pārāk maza, lai runātu. Bet, kad viņa sāka runāt, vecāki bija apjukuši: visi vārdi, kurus teica viņu meita, bija Tohoku dialektā. Tas bija tik dīvaini, jo visi ģimenes locekļi runāja vispārpieņemtajā japāņu valodā, tikai mazā meitiņa - dialektā.
Pat pēc vairākiem gadiem, kad meitiņa sāka iet skolā, viņa vēl arvien nevarēja atbrīvoties no Tohoku dialekta.
Izrādās, ka vēl pirms bērns iemācījās runāt, šis dialekts bija izplatījies pa smadzeņu kanāliem. Bet, kad pēdas jau izveidojušās, tās ir ļoti grūti noslaucīt, lai ieliktu citas.
"Darvas karote medus mucā" agrā vecumā nozīmē, ka ietekme, kas izdarīta uz bērnu tādā vecumā, atstāj neizdzēšamu iespaidu uz visu dzīvi. Tieši vecākiem jārūpējas par to, lai šīs ietekmes būtu labvēlīgas.
Iztēlojieties tukšu istabu ar pilnīgi baltiem griestiem un sienām, kas pilnībā izolēta no ārienes skaņām. Kāda māte var iedomāties, ka tie ir ideāli apstākļi viņas jaundzimušajam. Patiesībā tāda istaba, kurā nav nekā, ir ne tikai bezjēdzīga, bet pat ļoti kaitīga mazajam.
Profesora Brunera eksperimenti Amerikā parādīja, ka tās vides, kurā atrodas mazais bērns, iedarbība atstāj ievērojamu ietekmi uz intelekta attīstību. Viņš to pierādīja ar šādu pētījumu. Vispirms sadalīsim jaundzimušo bērnu grupu divās daļās, ievietojot vienu apstākļos, kur nav nekādu stimulatoru, bet citus - istabā ar košām tapetēm, krāsainiem griestiem, raibām segām, kur caur logu redzams, kā strādā ārsti un medmāsas. Te spēlē arī mūzika.
Abas grupas audzināja dažādos apstākļos vairākus mēnešus, pēc tam veica testus intelektuālās attīstības noteikšanā. Katram bērnam piedāvāja mirdzošu priekšmetu, un pēc laika, kas tam bija vajadzīgs, lai piekļūtu šim priekšmetam, noteica viņa attīstības pakāpi. Rezultāti uzrādīja manāmas atšķirības: to bērnu intelekts, kuri atradās tukšā, neizteiksmīgā istabā, atpalika par trim mēnešiem no to bērnu intelekta, kuri atradās vidē ar stimulējošu apkārtni.
Bet trīs mēnešu atpalicība tieši šajā stadijā ir ļoti būtiska, jo tiek uzskatīts, ka bērna attīstība no dzimšanas brīža līdz 3 gadu vecumam pēc savām iespējām līdzvērtīga attīstībai no 4 līdz 17 gadiem. Un, lai gan zinātnieki uzskata, ka šo atpalicību iespējams ļoti drīz pārvarēt, ja bērnu pareizi audzina, tomēr tas prasīs pūliņus un spiedienu uz mazo bērnu.
Līdzīgus eksperimentus veica ne tikai profesors Bruners, bet arī citi psihologi. Rezultāti skaidri norādīja, ka ārējās ietekmes klātbūtne vai iztrūkums nopietni atsaucas uz spēju attīstību.
Rūpīgi pētīja dažādus stimulācijas veidus, kas visvairāk ietekmē intelekta attīstību. Izmēģināja daudzus paņēmienus: šūpojošu šūpuli, otiņas, mirdzošas bumbiņas, krāsainas tapetes u.t.t.
Harvardas universitātes psihologs, profesors Vaits, kas nodarbojās ar agrās attīstības pētījumiem, uzskata par pierādītu, ka tad, ja bērna augšanai no pašas dzimšanas radīti daudzveidīgi apstākļi, tas ievērojami iespaido intelekta veidošanos.
Karls Fridrihs Gauss, viens no lielākajiem XIX gs. matemātiķiem, atklāja aritmētiskās rindas summas formulu, kad viņam bija 8 gadi.
Gausa tēvs nebija mācīts vīrs. Viņš bija vienkāršs mūrnieks, laboja sienas, sētas, kamīnus un bieži ņēma savu dēlu līdzi uz darbu. Gauss deva tēvam ķieģeļus un tos skaitīja. Iespējams, Gausa matemātiskās spējas veidojās no šī agrās bērnības ieraduma.
Zīdaiņa vecums - laiks cilvēka dzīvē ar sevišķi lielu uztveres spēju. To, kas vecākiem šķiet mazsvarīgs un bezjēdzīgs, bērns var uztvert ar tādu jūtīgumu un spēku, ka šī pieredze kļūs par ļoti nozīmīgu visā tālākajā dzīvē.
Atšķirība uztverē un reakcijās starp bērnu un pieaugušo kļūst ievērojama, kad tie kopā sāk lasīt grāmatu ar bildēm vai pasaku. Montesori kundze, itāliete, agrās bērnu attīstības pirmatklājēja, savā grāmatā min piemērus par maza bērna uzvedību. Māte deva savam pusotru gadu vecajam bērnam dažādu dzīvnieku un medību ainu krāsainas fotogrāfijas. Bērns rādīja bildes Montesori kundzei un savā bērna valodā sāka atkārtot: "Mašīna, mašīna". Viņa nekādi nevarēja atrast neko līdzīgu mašīnai un jautājoši teica: "Šeit nav mašīnas?" - "Lūk tā", -lepni teica mazulis, bakstot ar pirkstiņu bildi. Tad viņa ieskatījās uzmanīgāk. Bildē bija uzzīmēts suns, mednieks, zirgs, un, beidzot, aizmugures plānā viņa saskatīja josliņu, kas līdzinājās ceļam, un uz tā punktiņu. Mazulis rādīja uz punktu un teica : "Mašīna". Un patiesi, tā bija mazītiņa mašīna.
Montesori kundze min citu piemēru. Pusotrgadīgam zēnam māte dod ilustrētu grāmatiņu "Sambo" un stāsta viņam pasaku.
"Mazs nēģerītis, vārdā Sambo, gāja pa ceļu un nesa dāvanas, kuras viņš saņēma savā dzimšanas dienā. Pa ceļam viņš satika zvērus, un tie atņēma viņam visas dāvanas. Zēns sāka raudāt un gāja mājās. Bet mājās māte un tēvs viņu nomierināja. Viņš laimīgs sēdās pie pusdienu galda, kur bija liela svētku torte, tāda pati kā šajā pēdējā bildē, " - teica māte un aizvēra grāmatu. Viņas mazais dēls pēkšņi iebilda: "Nē, viņš raud", un parādīja uz grāmatas aizmugures vāku, kur bija uzzīmēts Sambo, viss asarās.
Citiem vārdiem, maza bērna uztvere ir spontāna, un pieaugušiem tā bieži šķiet nejauša, tāpēc saskarsmē ar bērniem mums jāmācās atbrīvoties no iesīkstējušiem uzskatiem un jāizmanto visa sava iztēle, lai redzētu to tādu, kādu redz bērni.
Kādiem labiem un godīgiem cilvēkiem bija divi zēni, 5 un 4 gadus veci. Jaunāko bērnudārzā visi mīlēja par viņa tiešumu un dzīvīgumu, bet vecāko ne sevišķi, jo viņš bija samērā drūms un ar acīmredzami sliktām nosliecēm. Vecāki bija par to norūpējušies, nesaprotot, no kurienes tas radies.
Beigu beigās pilnībā apjukumā viņi vērsās pie ārsta. Pēc ilgas iztaujāšanas noskaidrojās, ka vecāko bērnu, kad tas bija gadu vecs, 6 mēnešus aprūpēja jauna aukle, jo bērna māte pēc otrajām dzemdībām ļoti slikti jutās.
Doktors pieļāva, ka bērna pašreizējā stāvokļa cēlonis ir kādi agrās bērnības iespaidi, iespējams, tie ir agras bērnības pārdzīvojumi. Viņš tikās ar aukli un citiem cilvēkiem, kuri doktoram varēja kaut ko pastāstīt par zēna agro bērnību. Un noskaidrojās, ka aukle, tā bija jauna meitene, tā vietā lai pastaigātos ar bērnu, patiesībā satikās ar savu mīlnieku vecā tumšā šķūnī sētas pagalmā, bet zēns tur bija klāt. Tas notika katru dienu. Protams, gadu vecajam mazulim nebija skaidrs, ar ko nodarbojas aukle un viņas mīlnieks, bet viņš, atstāts vienatnē, dzirdēja murdošās skaņas, kas nāca no tumšā stūra, un tās piepildīja viņā dvēseli ar nedrošību un bailēm. Nemiers, meitenes vainīgā uzvedība kaut kādā veidā iespiedās viņa apziņā.
Doktors secināja, ka tieši šie agrās bērnības pārdzīvojumi padarījuši zēnu par drūmu un ļaunu. Gadās, ka dzīves apstākļi liek savus bērnu atstāt citu svešu cilvēku uzraudzībā. Bet es ceru, ka šis stāsts jūs pārliecinās, cik uzmanīgam jābūt, izvēloties tos, kuriem jūs uzticat rūpes par saviem bērniem.
Ja jums lūgs izstāstīt gadījumu no savas agras bērnības, jūs izbrīnīts konstatēsiet, ka gandrīz nekā neatceraties, ja tikai šis notikums nav bijis kaut kas sevišķs. Pat, ja jūs atsauksit atmiņā kādu gadījumu, kad jums bijuši 2 -3 gadi, tad visdrīzāk tās būs nevis paša pieredzes atbalsis, bet drumslas no mātes un citu pieaugušo stāstījumiem.
Tomēr fakts, ka cilvēks neatceras visu, kas ar viņu noticis agrā bērnībā, nenozīmē pilnīgu aizmiršanu. Katrs iespaids un katra pieredze, kas gūta vecumā līdz 3 gadiem, kļūst par daļu topošās personības pamatos.
Stāsta, ka hipnozē jebkurš cilvēks, ja viņam iedvestu, ka tam ir tikai gadiņš, sāks runāt un uzvesties kā gadu vecs bērns. Bet tas savukārt nozīmē, ka jebkuri bērnības iespaidi saglabājas atmiņā.
Tāpat stāsta, ka tad, ja cilvēks nonāk kritiskā stāvoklī, viņš pēkšņi ierauga savas bērnības ainas.
Pazīstamais politiskais darbinieks Kukuejs Manaka stāstīja, ka atmiņas par bērnību uzvilnījušas hospitālī kara laikā, kad viņš bijis uz dzīvības un nāves robežas. Viņš atcerējās, kā māte vedusi viņu uz templi, atcerējās mūku, kas stāvēja pie vārtiem, tā seju, apģērbu, runas veidu - un visu to- vissīkākajās detaļās. Kad viņš par šo "parādību" pastāstīja savai mātei, noskaidrojās, ka tā tiešām noticis, kad viņam bijuši divi gadi.
Moriatsu Minato kungs, Nikko pētnieciskā centra direktors, piedzima Ķīnā. Pēc tam viņa ģimene pārcēlās uz Japānu, viņš nekad vairs nerunāja ķīniešu valodā un uzskatīja, ka ir pilnībā aizmirsis ķīniešu valodu. Pēc daudziem gadiem viņš aizbrauca uz Ķīnu darījumu braucienā. Moriatsu Minato centās kaut ko teikt, un pēkšņi ķīniešu vārdi kā birtin bira. Valoda bija pilnīgi dabiska, un viņš runāja tik brīvi, ka tas izbrīnīja gan viņu pašu, gan viņa ķīniešu kolēģus.
Tas vēlreiz parāda, ka agras bērnības iespaidi ierakstās smadzenēs.
Ja no paša sākuma neieliksim drošu pamatu, tad neceriet uz stabilu celtni: pat, ja tā būs skaista no ārienes, vienalga tā sagrūs gabalu gabalos stiprā vējā vai zemestrīcē.
Agrā attīstība arī ir pamats. Tas jāveido stiprs no paša sākuma, jo nav iespējams veidot pamatus, kad ēka jau gatava.
Līdz šim mēs runājām par ārējās apkārtnes nozīmīgumu bērnam un par šīs apkārtnes ietekmi uz visu nākošo dzīvi. Daudzās ģimenēs, tai skaitā japāņu ģimenēs, tieši māte uz saviem pleciem nes atbildību par bērnu audzināšanu, bet tas, par ko gatavojos runāt, attiecas uz katru, kas nodarbojas ar mazu bērnu audzināšanu. Vispirms mātei jāizmanto sava iztēle un izdoma audzināšanā, pie tam, protams, ņemot vērā, kādā attīstības stadijā atrodas bērns. Tie detalizētie padomi, ko gatavojos sniegt, jāuztver tikai kā idejas - ierosinājumi, balstoties uz kuriem katra māte var pieņemt savu lēmumu - risinājumu, pieņemt vai noraidīt to vai citu padomu atbilstoši sava bērna raksturam un attīstības pakāpei.
Katru reizi, kad iesaku bērnu apvīt ar labu mūziku un gleznām, apzinīgas mātes man taujā, ko es saprotu ar "labu" mūziku un "īstu" glezniecību. Bēthovens vai Mocarts? Van Gogs vai Pikaso? Protams, reizēm mēs sniedzam konkrētus ieteikumus pēc konsultācijas ar speciālistiem. Tomēr vecākiem jāpiemēro mūsu ieteikumi, vadoties no sava bērna īpatnībām, tie nav uztverami kā dogma. Parasti japāņi meklē gatavas receptes: viņi nav pārliecināti par sevi, kamēr viņiem nepateiks, kā konkrētā gadījumā jārīkojas. Bet audzināšanā, sevišķi pašā agrīnajā etapā, nevar būt gatavu formulu. Ja māte uzskata, ka kaut kas viņas acuraugam ir labs, vajag to dot tūdaļ bez kavēšanās.
Tāda tendence: gaidīt gatavas formulas - nopietns japāņu audzināšanas trūkums. Piemēram, ja bērnam 4 gadi - viņš iet bērnudārzā, ja 6 - skolā. Tāda sistēma pamatojas tikai uz vispārpieņemto vecumposmu tradīciju, tā ignorē konkrēto katra mazuļa attīstību. Izglītība Japānā pamatojas uz fiksētu programmu katram vecumam. Tāpat tiek uztverta agras attīstības ideja: ja nedod konkrētas instrukcijas, neviens neizšķiras pats kaut ko pamēģināt. Manuprāt, gatavas formulas un normas vienmēr jāapšauba.
Tradicionālā dzīves gudrība brīdina mūs, kas ņem bērnu rokās katru reizi, kad vajag to nomierināt, jo bērnam varot izveidoties paradums ar raudām panākt savu vēlmju piepildījumu. Viņš nenomierināsies, kamēr nepaņemsiet to rokās, vecāki tiek baidīti. Vai tā patiesi ir? Ja izturēties pret to kā pret brīdinājumu akli dievināt savu bērnu, es varu tam piekrist. Bet es esmu kategoriski pret to, lai uztvertu šo brīdinājumu burtiski. Esmu pārliecināts, ka bērnu vajag ņemt rokās pēc iespējas biežāk.
Mazulim, kas nezina citu pašapliecināšanās ceļu, raudas ir vienīgais līdzeklis, kā pievērst sev uzmanību. Kad viņš raud, tas nozīmē, ka viņš kaut ko lūdz, un atstāt šo lūgumu bez atbildes - tas nozīmē no paša sākuma atņemt viņam saskarsmi.
Veselais saprāts pierāda, ka bērna saskarsme ar māti, un sevišķi taktilā saskarsme, ļoti svarīga garīgajai attīstībai.
Kāda japāņu avīze nesen ziņoja par interesantu eksperimentu, ko veica ar mērkaķiem. Doktors Harijs Harlovs, Viskonsinas universitātes Primātu pētniecības centra vadītājs, aizstāja tikko dzimušam pērtiķēnam viņa īsto māti ar mākslīgām mātēm, tad vēroja, kuru no tām mazais izvēlēsies.
Viena lelle bija izveidota no stieples cilindra formā, bet otra no lupatām. Katrai "mātei" bija knupis ar pienu, abas varēja šūpoties no vienas puses uz otru. Rezultāti parādīja, ka mazulis izvēlējās silto un mīksto lupatu "māti" un atbildēja tās kustībām. Doktors Harlovs secināja, ka arī jaundzimis cilvēks meklētu kaut ko siltu, maigu un kustīgu un ka maigums, ar kādu māte tur rokās savu bērnu, ir tikpat svarīgs viņa emocionālajam stāvoklim kā piens viņa fiziskajai veselībai.
Es atbalstu paradumu, cik iespējams biežāk ņemt bērnu rokās. Jo man gribas, lai katram bērnam būtu pietiekoši daudz šīs saskarsmes, saskaršanās ar vecākiem, un es redzu tur svarīgāko atsaucīga cilvēka veidošanas faktoru.
Kā paradums "turēt bērnu rokās", tā paradums "gulēt kopā ar bērnu" Japānā tika apspiests kā nevēlams, kas ticis mantojumā no iepriekšējām paaudzēm. Protams, ir grūti, ja bērns aizmieg tikai tad, ja viens no vecākiem guļ tam blakus, bet nekad neesmu dzirdējis, ka vecāki šādā situācijā būtu apjukuši. Tieši otrādi, var atrast jaunu jēgu ieradumam gulēt blakus bērnam, ja padomājam par viņa psihisko un garīgo attīstību.
Piemēram, māte, kam daudz darbu visu dienu un trūkst laika saskarsmei ar bērnu, var vismaz pagulēt viņam blakus, kamēr tas aizmigs. Šajā īsajā laikā mazulis ir pilnīgi mierīgs un viņa uztvere paplašinās. Tāpēc, ja jūs ne tikai gulēsit viņam blakus, vai pat aizmigsiet agrāk par viņu, bet nodziedāsit dziesmiņu, tas pozitīvi ietekmēs bērna attīstību.
Var pat ieteikt ne mātei, bet tēvam, kura nebija visu dienu, izmantot šo saskarsmes iespēju ar savu bērnu.
Pie mums daudz rakstīja par apmācības metodi miegā, ko pētīja Padomju Savienībā. Acīmredzot pusmiega stāvoklī cilvēks, kas klausās magnetofonā ierakstītu informāciju, to atceras, un tā paliek viņa bezapziņā, pie kam to var viegli iegūt pēc pamošanās. Šie pētījumi rāda, ka var sasniegt negaidītus rezultātus, apmācot bērnu pusmiega stāvoklī.
"Manam bērnam nav dzirdes, es nezinu, ko darīt. Tas viņam no vīra, viņiem ģimenē neviens nav spējīgs mūzikā. Tas viņam iedzimts". Es bieži dzirdu šādas māšu žēlabas. Jā, patiesi, ir bērni ar sliktu muzikālo dzirdi, kuru vecākiem, kā teikt, lācis uz auss uzkāpis. Tomēr, tas nenozīmē, ka slikta dzirde ir ģenētiski mantota, kaut gan šī nepilnība var tikt nodota no paaudzes paaudzē
Pieņemsim, ka mātei nav dzirdes, bet bērns katru dienu klausās tās šūpuļdziesmu ar galīgi nepareizu melodiju. Viņš šo melodiju iegaumē un, izmantojot to kā paraugu, arī dziedās nepareizi. Bet kad māte to izdzirdēs, viņa teiks, ka bērnam nav dzirdes un, ka vispār - dzirde tā ir dieva dāvana. Ja Mocartu un Bēthovenu audzinātu tādas mātes, viņiem būtu garantēta slikta dzirde.
Pēc manas teorijas, bērni bez dzirdes, kas piedzimuši mātēm ar šādu nepilnību, ir ar sevišķu dzirdes uztveri, jo tie spēj atcerēties un precīzi atkārtot nepareizo melodiju.
Bet tagad, lai parādītu jums, ka muzikālās dzirdes iztrūkums netiek nodots mantojumā - neiedzimst, es pastāstīšu kādu notikumu. Doktors Šiniči Sudzuki ņēma apmācībā sešgadīgu bērnu un atjaunoja viņam muzikālo dzirdi. Šī bērna mātei nebija muzikālās dzirdes. Doktora Suzuki tēze bija tāda: "Bērnam nav dzirdes tāpēc, ka tās nav mātei". Viņš pastāvīgi deva bērnam klausīties to dziesmiņu ar pareizu melodiju, kuru viņam nepareizi dziedāja māte. Un pakāpeniski mātes nepareizā melodija, ko bērns bija iegaumējis, atkāpās absolūti pareizas priekšā. Vēlāk šis bērns turpināja mūzikas apmācību, viņš spēlēja Brāmsa un Bēthovena vijoļkoncertus pilnīgi bez kļūdām un ar vairākiem solokoncertiem uzstājās Kanādā.
Tādējādi muzikālā uztvere un rakstura attīstība, spējas vispār veidojas vairāk vecāku paradumu ietekmē. Un pat mums šķietami mazsvarīgais vecāku paradumos var ievērojami ietekmēt bērnu.
Grāmatā „Revolūcija zīdaiņa audzināšanā", kas izdota Amerikā, aprakstīts sekojošs eksperiments.
Vašingtonā speciāli sagatavotus skolotājus sūtīja uz bērnu iestādēm un nabadzīgo rajonu ģimenēm, kur galvenokārt dzīvoja melnādainie, lai apmācītu apmēram 30 mazuļus 15 mēnešu vecumā. Katru dienu, izņemot svētdienu, skolotājs pavadīja ar bērnu vienu stundu, muzicējot un runājot ar to. Psihologs doktors Erls Šefers, paskaidroja, ka šo akciju veica ar mērķi stimulēt bērnu intelekta attīstību, sevišķi runu. Līdzīgu eksperimentu veica ar 14 mēnešu veciem bērniem.
Testu rezultātā, kas tika iegūti, kad šiem bērniem palika 2 gadi un trīs mēneši, konstatēja, kā "intelektuālās attīstības līmenis" un sevišķi runas attīstības līmenis šiem bērniem ir ievērojami augstāks, kā to vienaudžiem, kas nepiedalījās eksperimentā.
Tātad var paaugstināt bērnu intelekta līmeni pat tādās ģimenēs, kur vecāki bērnu audzināšanai nepievērš nekādu uzmanību, jo no rīta līdz vakaram ir aizņemti darbā. Bet tagad iedomājieties, kādus rezultātus var sasniegt ģimenēs, kur vecāki bērniem velta daudz vairāk uzmanības un regulāri ar tiem rotaļājas
Apmēram 2 - 3 mēnešu vecumā mazulis sāk smaidīt, murmināt un atcerēties visu, kas notiek apkārt. Mēs reizēm pat nenojaušam, ka viņa atmiņā jau fiksējušies visi parastie vārdi un mātes rīcība, jo mātes, kas daudz runā ar bērnu, ārkārtīgi sekmē viņa intelektuālo attīstību.
Lūk, piemērs. Jauns precēts pāris dzīvoja vienistabas dzīvoklī, kad tiem piedzima puisītis. Dzīvoklis bija tik mazs, ka mātei gribot negribot visu laiku bija jāatrodas blakus dēlam un viņa ar to pastāvīgi sarunājās. Drīz ģimene pārvācās uz trīsistabu dzīvokli. Viņiem parādījās otrs bērns. Piedzima meitiņa, tai atvēlēja pašu klusāko istabu tālāk no virtuves, kur lielāko tiesu laika pavadīja māte. Vecākais dēls sāka sakarīgi runāt apmēram 7-8 mēnešu vecumā, bet viņa māsa 10 mēnešu vecumā vēl tikai murmināja. Vēl vairāk, salīdzinot ar savu brāli, kurš vienmēr staroja smaidā, māsa izauga klusa un nedroša.
Droši vien visās zemēs cilvēki sarunājas ar bērniem viņu "bērnu valodā". Tajā pašā laikā radio un televīzijas programmās skan normāla "pieaugušo" valoda, bet divgadīgs bērns pilnīgi mierīgi saprot parasto pārraidi.
Protams, kad bērns sāk runāt, viņš tikai murmuļo kaut ko līdzīgu vārdiem, bet drīzāk gan tāpēc, ka viņa runas orgāni vēl nav pilnībā attīstījušies, un ne jau tāpēc, ka viņa garīgā attīstība nav pietiekoša. Vienkārši viņa artikulācijas aparāts nav pietiekami attīstīts un netiek līdzi vēlmei runāt. Tāpēc, ja pieaugušie runā ar viņu "bērnu" valodā, uzskatot, ka bērns citu valodu nesapratīs, pareizas valodas iemaņas nekad neattīstīsies. Vēl vairāk, valodas apguves procesā viņš vienmēr balstīsies ne uz savu valodu, bet to, ko saka pieaugušie.
Ja gribat, tad varat pavisam ar bērnu nemurmulēt. Galu galā pēc dažiem mēnešiem bērns paaugsies, un viņam nāksies saprast vispārpieņemto valodu, un ja vēl papildus tam bērnudārzā viņam teic, ka viņš jau vairs nav mazs un viņam jārunā pareizi, tad tas tikai radīs viņam neērtības.
Kāda francūziete izdodot savu meitu pie vīra, teica nākošajam svainim: "Manai meitai nav pūra, bet viņa lieliski runā franciski". Tāds lepnums ir apbrīnojams, un man gribētos, lai katram bērnam būtu iespējas spīdoši apgūt savu dzimto valodu.
ASV arvien vairāk nemiera izsauc smagais melnādaino stāvoklis, kura saknes ir ne tikai rasu aizspriedumos, bet arī viņu bērnu pirmsskolas audzināšanas sistēmā. Hārlemā un citos Ņujorkas rajonos veiktie socioloģiskie pētījumi, paradīja, ka atšķirības krāsaino un balto bērnu garīgās attīstības koeficentā vispirms izsauc tie apstākļi, kuros viņi dzīvo līdz skolai. Agrīnajā vecumā nesaņemtais vēl padziļinās skolā.
Nabadzība mudina daudzus vecākus pamest bērnus likteņa varā, lai paši pelna maizes riecienu, un bērni praktiski kopš dzimšanas brīža ir atstāti savā vaļā. Turpretī baltie parasti tiek audzināti uzmanības vidē no vecāku un skolotāju puses. Šī starpība rada attiecību problēmas starp baltajiem un melnajiem, kuru pagaidām neizdodas atrisināt.
Manā zemē arī ir līdzīgas problēmas, kur ģimenēs ar atšķirīgiem dzīves apstākļiem izaug gudri un dumji, talantīgi un neapdāvināti bērni. Tomēr var uzskatīt, ka šo atšķirību saknes ir ne tikai ģimeņu finansiālajā stāvoklī, bet arī atšķirīgajā vecāku un audzinātāju attieksmē pret bērnu audzināšanu.
Pēc žurnālā "Modern Espri" (Nr.43) publicētajiem datiem, jo vecāki savus bērnus audzina "brīvāk", jo mazāk pārliecināti par sevi viņi izaug. Tādiem bērniem parasti trūkst mīlestības, viņi visu laiku meklē pieaugušo kompāniju.
Ar "brīvu" audzināšanu te saprotu neregulāras rūpes par bērnu, barošanu tikai tad, kad viņš pats prasa, rotaļlietu pārpilnību un tajā pašā laikā vajadzīgās uzmanības trūkumu, kad viņam aizmirst apmainīt autiņus, laikus likt gulēt u.t.t.
Kaut arī zinām daudzus piemērus, kad pārmērīgas rūpes var padarīt bērnu nervozu un nedrošu, tomēr parasti mīlestībā izaudzis bērns drīzāk adaptēsies sabiedrībā, kad izaugs, un būs līdzsvarotāks un labestīgāks.
Mūsdienu pasaulē sievietes arvien vairāk sevi veltī darbam, bet ne mājsaimniecībai un bērnu audzināšanai, un tāpēc arvien biežāk parādās "bērns ar atslēgu kaklā", kurš pēc skolas atnāk tukšā dzīvoklī. Es neesmu pret to, ka abi vecāki pelna iztiku, bet esmu pārliecināts, ka bērnus nevar atstāt vienus "brīvās" audzināšanas idejas vārdā, tā atņemot viņiem pieaugušo mīlestību un rūpes, kuras tiem tik ļoti vajadzīgas.
Mēs parasti uzskatām agro bērnību par pašu laimīgāko periodu dzīvē, kur nav vietas šausmām un nemieram par apkārtējo pasauli. Tomēr, šķiet, ka patiesībā mēs ne vienmēr esam bijuši laimīgi savos pirmajos gados. Bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, ir savas izbailes, un to cēlonis bieži ir tāds, ko mēs reizumis pat nenojaušam. Žurnāla "Agrā attīstība" Nr.41, 1961, ir raksts, kas stāsta par gadījumu, kas noticis ar misteru Šotaro Mijamoto, Kioto universitātes observatorijas direktoru: "Mans tēvs bija ļoti aizrāvies ar budistu "No" dziesmām. Viņa draugi bieži nāca pie mums, un viņi kopā dziedāja. Mani nolika gulēt blakus istabā. Es atceros, ka man bija baisi klausīties šīs sērās un nospiedošās skaņas, un es skaļi raudāju. Bet mana māte vairāk raizējās par viesiem un centās mani ātrāk nolikt gulēt. Pat tagad, kad dzirdu šīs stieptās budistu dziesmas, tās manā dvēselē modina ne mierinājumu, bet šausmas".
Mistera Mijamoto vecākiem nekad pat neienāca prātā, ka šie dziedājumi atstās tādas nedziestošas pēdas bērna dvēselē, kas neizzudīs pat gadu gaitā. Bet bērnības atmiņas saglabājušas ne tikai šīs baisās skaņas. Misters Mijamoto ar baudu atceras pasakas, kuras vecmāmiņa stāstījaviņam pirms miega, mūziku no operas "Karmena", "Mēnesnīcas sonāti". Tad nu jājautā, kāpēc taisni "No" dziesmas tā biedēja misteru Mijamoto? Tas lai jums ir kā viela pārdomām. Iespējams, ne tikai dziesmu nospiedošās skaņas, bet arī vientulība un tumsa istabā, kur viņu atstāja vienu, uzjundīja šausmas. Es netaisos dot receptes, kas jādara tādos gadījumos, tikai gribu uzsvērt, ka tas, kas pieaugušajam šķiet nieks, sīkums, var atstāt dziļas pēdas bērna dvēselē.
Pēc mazuļa sejas ļoti viegli noteikt, kad viņa vecāki nesaprotas, lamājas, konfliktē: sejas izteiksme ir nospiesta un nemierīga. Jūs varat iebilst, ka tie ir nieki, ka mazulis nevar uztvert visas vecāku attiecību nianses. Tomēr viņš ir apveltīts arī ar emocionālo prātu, kas reaģē uz katru ārējo izmaiņu.
Tad nu padomājiet, kas būs ar bērnu, kurš katru dienu vēro savu vecāku kroplīgos strīdus. Protams, viņš nesaprot visu vārdu apmaiņas nozīmi, bet niknums un lamas noteikti atspoguļosies viņa jūtās, iespējams visā viņa būtnē. Un tad nav brīnums, ka neiecietības atmosfērā izaugušam bērnam ir drūma, sasprindzināta sejas izteiksme.
Atsvešinātības un nepatikas gaisotnē izaugušā bērnā uz to laiku, kad viņš dosies uz bērnudārzu un skolu, jau iezīmējas briestošās nelaimes un sabrukuma iedīgļi.
Daudzu pusaudžu likumpārkāpumu analīze rāda, ka savas dzīves pirmos gadus viņi lielākoties pavadījuši nelabvēlīgās ģimenēs.
Doktors Šiniči Suzuki reiz teica: "Kad jūs atnākat mājās, nostājieties sava mazuļa priekšā un ieskatieties tā sejā, jūs tur izlasīsit visu savu laulības attiecību stāstu". Es nekad neaizmirsīšu šos vārdus.
Nemaz nevajag darīt kaut ko sevišķu, lai veicinātu jūsu bērna agrīno attīstību. Pats labākais iesākumā ir radīt saskanīgas attiecības starp vīru un sievu un patīkamu mājas psiholoģisko atmosfēru.
"Mans dēls ir tāds pat drūms kā viņa tēvs" vai "mana meita ir tāda pati pavirša kā viņas māte". Tā bieži sūdzas vecāki, kuri tiecas uzskatīt, ka labās īpašības bērni manto no viņiem pašiem, bet trūkumus no otra vecāka. Tomēr es ceru, ka vecāki, kas izlasījuši manu grāmatu līdz šai vietai, jau sapratuši, ka viss labais un sliktais viņu bērnos - audzināšanas rezultāts kopš dzimšanas brīža.
Ar agro attīstību bieži saprot tikai to, ka bērnu piebāž ar informāciju vai iemāca lasīt vai rakstīt agrā vecumā. Bet daudz svarīgāk - attīstīt prasmi spriest, novērtēt, uztvert. Bet tur nevar būt speciālu programmu, un tikai tas, kā izturas vecāki, ko viņi dara un jūt, kā runā ar mazo, var izveidot bērna personību. Tā nerunīga, drūma cilvēka audzināts bērns vienmēr būs sliktā omā, bet pavirša cilvēka audzināts būs paviršs. Bet, ja mātei nav muzikālās dzirdes un viņa nevar dziedāt pati, tad ir iespēja likt klausīties plates. Tikai tādas lietas kā raksturu, emocijas, jūtas cilvēki paši pat neapzinās. Pat, ja cilvēks zina savus trūkumus, nav viegli tos labot. Tādēļ rūpīgi jāseko savai uzvedībai.
Ja māte saaukstējusies, tā var pacensties neaplipināt savu bērnu, piemēram, neturēt to rokās pārāk tuvu vai uzsiet marles masku. Bet nav nemaz tik daudz māšu, kas rūpējas par to, lai nenodotu saviem bērniem savus trūkumus.
"Nervozitātes" vīruss no mātes bieži vien pielīp bērnam un tam kaitē vairāk kā iesnas.
Jau kļuvuši pieauguši, bērni ar prieku kā svētkus atceras tās patīkamās stundas, kuras pavadījuši kopā ar tēvu, tādēļ ka parasti daudzās ģimenēs tādi brīži bijuši reti. Mans vecākais dēls vēl arvien labi atceras to, ko mēs darījām kopā, piemēram, reiz vizinājāmies laivā pa jūru, bet atpakaļceļā ēdām saldās sarkanās pupiņas. Tas bija pirms 30 gadiem, un es par to esmu pilnīgi aizmirsis.
Tradicionāli ģimenēs tēvam ierādīja autoritāru lomu. Viņš bija kārtības sargātājs un iedibinātājs un retāk piedalījās ikdienas rūpēs par bērniem. Ja bērns redz savu tēvu reti un arī tikai tādēļ, lai noklausītos kārtējo rājienu, tad visdrīzāk viņš tēvu uztvers kā svešinieku, kā ārstu, kas izsaukts ārkārtējā gadījumā. Par sevi nepārliecināts, ievainojams cilvēks nejūt siltas jūtas pret tēvu. Un, lai gan var gadīties tā, ka "stingra tēva" dēls izaugs par ģēniju, kļūs ievērojams cilvēks, visdrīzāk viņš būs pakļāvīgs un bezrakstura cilvēks. No otras puses, ja tēvs dzer, ir rupjš pret sievu un pilnīgi nenodarbojas ar audzināšanu, tādā ģimenē bērns var izaugt samaitāts un pat kļūt par noziedznieku. Tā bieži gadās.
Es domāju, ka vadošā loma bērnu audzināšanā un apmācībā pieder mātei. Bet nedomāju, ka tēviem pilnībā jāuztic bērnu audzināšana savām sievām. Būt īstam palīgam sievai - vai tad tā nav vīra loma mājas un audzināšanā? Saskanīgu atmosfēru mājās nav iespējams sasniegt tikai ar mātes pūlēm.
Nesen autobusā vēroju kādu ģimeni: tēvs, māte un meita. Mazā trīsgadīgā meitene, aizrautīgi sarunājās ar tēvu. Viņi abi bija aizrāvušies sarunā, bet māte stāvēja blakus un lasīja kādu žurnālu, izliekoties, ka neko nedzird. Es jutu, ka tēvs nevis vienkārši sarunājas, bet īpaši cenšas saprasties ar savu meitu, māte savukārt centās neiejaukties. Un tad es nodomāju, ka šī meitene izaugs par lielisku sievieti. Kas pieaugušam šķiet vienkārša, nenozīmīga pļāpāšana, bērnam ir milzīgs baudījums.
Nav iespējams izaudzināt patiesi labu cilvēku ģimenē, kur darbs bērna audzināšanā un attīstībā pilnībā uzkrauts mātei, bet tēvs tikai reizumis pēc īpaša uzaicinājuma iekļaujas viņas rūpēs. Nekāds laika trūkums vai nogurums pēc darba nedrīkst traucēt tēviem pēc iespējas vairāk būt kopā ar saviem bērniem.
Mūsdienu Japānā ir tradīcija, ka jaunlaulātie dzīvo neatkarīgi, atsevišķi no vecākiem un radiniekiem, pie kam parasti ģimenēs ir ne vairāk kā 3 bērni.
Pats biju vienīgais bērns ģimenē, kas tajā laikā bija retums. Es apskaudu savus draugus, kuriem bija brāļi un māsas, un vienmēr tiecos uz šīm trokšņainajām ģimenēm, kur bērni vētraini rotaļājās un ķildojās. Zīmīgi, ka pirmais bērns ģimenē bieži ir mazāk attīstīts, viņš ir kluss, viņam ir labas manieres, bet viņam trūkst dzīvesprieka. Un otrādi. Mans draugs, vidējais no brāļiem, bija drosmīgs, pašpārliecināts, pat pārdrošs, viņš nekad neraudāja, kad brāļi viņam darīja pāri. Un es neesmu vienīgais liecinieks tādiem gadījumiem, tie ir tik bieži.
Un tomēr- kāpēc vienu un to pašu vecāku bērni, kas audzināti vienā ģimenē, izaug tik atšķirīgi raksturos un spējās? Plaši izplatīts ir uzskats, ka vecāki savu otro un trešo bērnu tā nelolo kā pirmdzimto, tāpēc tie dabiski izaug neatkarīgāki.
Lai kā vecāki necenstos radīt mājās labvēlīgu atmosfēru, dažādas izklaides pirmajam bērnam, viņam nebūs to priekšrocību, kas otrajam bērnam, kam no pašas dzimšanas ir kompānija un kam pastāvīgi nākas sacensties ar vecākiem. Pateicoties tam, viņš drīzāk kļūst stiprs un dzīvespriecīgs. Vēl lielākā mērā tas attiecas uz trešo un ceturto bērnu, kuriem dzīve liek augt izturīgiem fiziski un stipriem garā.
Novērots, ka tad, ja bērns, piemēram, nodarbojas ar vijoļspēli, viņa nodarbības būs veiksmīgākas, ja kopā ar viņu mācās brālis un māsa.
Talantīgi cilvēki, kas piedzimuši nabadzīgās ģimenēs, kur parasti daudz bērnu, sasniedz lielas lietas arī tāpēc, ka bērnam vieglāk attīstīt neparastas spējas un raksturu, ja viņš aug mājā, kur daudz bērnu un kur, pateicoties tam, tiek stimulēta katra bērna attīstība.
Bieži, kad jaunā ģimene dzīvo šķirti no vecākiem, vecmāmiņas un vectētiņi ir atvirzīti no bērnu audzināšanas un no jaunās ģimenes dzīves kopumā, katra iejaukšanās tās dzīvē tiek uztverts kā traucēklis. Diemžēl šodienas sabiedrībā tā ir tipiska situācija. Reizēm teic, ka vecie izlutina bērnu tā, ka vecāki pēc tam nezina, kā ar to tikt galā. Sevišķi šo viedokli uztur mātes, kas uzskata sevi par mūsdienīgām un progresīvām. Es zinu ģimeni, kas dzīvo mazītiņā vienistabas dzīvoklī. Viņi speciāli aizbrauca no vecāku mājām, jo tiem likās, ka nevarēs pareizi audzināt savu bērnu pie vectēva un vecmāmiņas.
Vai tā noteikti jārīkojas, lai izveidotu pilnvērtīgu ģimeni? Kas attiecas uz bērnu audzināšanu, tas ir liels jautājums. Protams, Japānā arī tagad ir ģimenes, kur vīramāte apnīk vedeklai ar saviem padomiem, pret pirmo bērnu izturas kā pret elku, bet pārējie ģimenes locekļi tai vairs neko nenozīmē. Tādas feodālas paliekas vēl pastāv. Bet tāpat ir tiesa, ka ģimenēm, kurās mīt vairākas paaudzes, ir savas priekšrocības. Tieši no vecajiem cilvēkiem iespējams mantot kultūru, gudrību, bet dažādu paaudžu attiecības sniedz bagātu emocionālo pieredzi. Jebkura tendence palutināt bērnu atmaksājas ar mīlestību, pasakām un atmiņām, citiem rosinājumiem un dažādo mazuļa dzīvi.
Pazīstamais japāņu zinātnieks Seidži Kaija teic, ka visvairāk viņu bērnībā ietekmējuši vectēvs un vecmāmiņa. Vectēvs, ciema vecākais, bijis stingrs, bet vajadzējis tam tikai ieklepoties, lai bērns tūdaļ pārstātu raudāt. Vectēvs bija stingrs, bet taisnīgs. Doktors Kaija izauga garīgi stiprs un fiziski izturīgs. Bet viņa vecmāmiņa, visu dzīvi nosēdējusi pie vērpšanas, taisni otrādi, bija visklusākā sieviete. Droši vien no viņas tika aizgūta pacietība: ja viņa ravēja sakņu dārzu, tad nelikās mierā tik ilgi, kamēr nepalika nevienas nezāles. Psihologs Akira Tago uzskata, ka tieši māka koncentrēties, neatlaidība mērķa sasniegšanā padarīja doktoru Kaiju par stingra rakstura cilvēku un zinātnieku ar pasaules vārdu.
Es jau runāju par to, ka māte, kura visu dienu atrodas līdzās savam bērnam vai tur to uz savām rokām, sniedz viņam pilnu iespēju attīstīt savu raksturu. Tas ietekmē ne tikai garīgo, bet arī jūtu attīstību.
Tomēr mazulis vēl vairāk iegūst, ja viņam ir fizisks kontakts ne tikai ar māti, bet arī ar tēvu, brāļiem un māsām vai citiem bērniem. Tas stimulē viņa prātu, attīsta sacensības garu, saziņu, vēlēšanos būt pirmajam.
Doktors Harijs Harlovs no Viskosnsinas universitātes (ASV) veica sociālo kontaktu pētījumus pērtiķu mazuļu vidū un pētīja šo kontaktu ietekmi uz garīgo un sociālo attīstību.
Pirmajā mēģinājumā doktors Harlovs ievietoja pērtiķa mazuli būrī, kas no visām pusēm aizklāts ar koka dēļiem, būrī bija tikai pudelīte ar pienu. Mēģinājuma mērķis bija pavērot, kā pērtiķēns izturēsies, atrodoties kādu laiku izolācijā. Kad pēc trim mēnešiem viņu ielaida pērtiķu grupā, tas no sākuma jutās nedroši, bet jau pēc nedēļas atdzīvojās un sāka spēlēties ar saviem vienaudžiem. Bet otrā gadījumā pērtiķīti turēja izolācijā sešus mēnešus. Kad to ielaida pie grupas, tas noslēpās stūrī, no visiem vairījās, vispār nerotaļājās ar citiem pērtiķiem. Trešajā mēģinājumā pērtiķītis atradās izolācijā veselu gadu. Pēc tam viņš nebija spējīgs spēlēties pat ar tiem, kas bija turēti tādos pašos apstākļos. Un beidzot būrī ievietoja vairākus pērtiķus, kuri līdz tam bija izolācijā, un vienu, kas nebija izolācijā. Pēdējai, nabadzītei, radās nervu sabrukums no vientulības. Garīgās attīstības koeficients vientulībā turētajiem bija ievērojami zemāks nekā tiem, kas auga normālos apstākļos.
Izlasot par šiem pētījumiem, es neviļus salīdzināju to ar cilvēkbērniem un secināju, ka mazulis, kam atņemta saskarsme, izaugs, garīgi atpalicis un ar grūtu raksturu. Tagad cilvēki sākuši vairāk kontaktēties viens ar otru. Tas nevar neatsaukties uz bērnu audzināšanu. Ņemot to vērā, mātes varētu kaut vai savu bērnu labā biežāk sanākt kopā.
Bieži teic, ka cilvēks - sabiedrības produkts un ka viņš bez tās nevar dzīvot. Bet no otras puses, viņu virza ne tikai instinkts dzīvot grupā, bet arī sava "es" radīšana. Tādējādi viņam vienmēr jāmeklē harmonija starp sabiedrisko un individuālo. Ja līdzsvars neizveidosies, viņš nevarēs piemēroties sabiedrībai.
Šīs harmonijas sasniegšana lielā mērā ir atkarīga no agrās attīstības. Es uzskatu, ka to var sasniegt tikai uz agri izveidota domāšanas stereotipa bāzes, kas ietver tiesības uz pašcieņu un atbildību attiecībā uz sabiedrību. Tādu stereotipu iespējams radīt, balstoties uz bērnu saskarsmi.
Apmēram divu gadu vecumā bērnam kļūst neinteresanti spēlēties tikai pašam ar sevi, viņš sāk spēlēties ar citiem, un tad viņš pirmo reizi uzzina, kā mijiedarboties grupā. Viņš var sākt raudāt, ja viņam nav izdevies izdarīt pa savam, bet nācies pakļauties vairākuma gribai. Bet reizēm viņš mierīgi spēlējas ar citiem, un kad strīdas, tad mācās dzīvot kolektīvā. Strīdi ir svarīgi tāpēc, ka tie attīsta personisko iniciatīvu.
Strīdus bērnu vidū var sadalīt trijos tipos: tādi, kuros bērns gūst virsroku par sāncensi, piekāpjas tam un kur viņš atmaksā.
Dažādiem vecumiem raksturīgi dažādi strīdi. Piemēram,2 gadu vecumā bērns visdrīzāk būs pasīvs strīda dalībnieks, bet jau triju gadu vecumā viņš pats to izprovocēs. Tas nozīmēs, ka viņā veidojas un izpaužas savs "es".
Ir dažādi cēloņi nesapratnei starp bērniem: cīņa par rotaļlietu, ragaviņām, šūpolēm vai mutisks apvainojums, bet strīdu bez iemesla nav. Katrs mēģinājums apsaukt bērnu, mācīt to, ka kauties nav labi bez iemesla noskaidrošanas nepalīdzēs viņā attīstīt sadarbības jūtas. Var pat teikt, ka iejaukties bērnu strīdos - nozīmē traucēt attīstīties instinktam dzīvot kolektīvā.
Bērniem ir sava loģika un tie veido attiecības savdabīgi. Te nav vietas pieaugušo loģikai. Ja jūs skatīsities uz bērnu strīdiem no pieaugušo viedokļa, mēģinot viņiem iestāstīt, ka plūkties ir slikti un tas, kas ar citiem strīdas - slikts, jūsu bērns ierausies sevī un saniknosies. Strīdi - tā ir pirmā mācībstunda dzīvei kolektīvā.
"Dumjais karalis akli paklausīgo ministru vidū" - tā kāds aprakstīja jaundzimušos un viņa katrai iegribai akli pakļāvīgos vecākus.
Lai cik karalis nebūtu dumjš, kamēr tas vēl pavisam mazs un gandrīz visu dienu guļ, vecākiem ar to nav tik grūti. Tomēr 2 -3 gadu vecumā viņš var kļūt tik egoistisks, ka būs gandrīz nevadāms. Un tad vecāki sāk pievilkt grožus savam acuraugam. Viņi lamā un soda savu mazuli, un kad viņš dara kaut ko "nepareizu", pēkšņi no dievinātājiem pārvēršas stingrās auklēs, kaut gan šajā bērna attīstības periodā tas jau vairs nedod redzamus rezultātus.
Vecāki, iespējams, paši to neapjaušot, viņu ir sabojājuši, izturoties, kā "akli paklausīgi ministri" bērna pirmā dzīvības gada laikā. Apmēram 2- 3 gadu vecumā bērnam attīstās pašcieņa, viņa "es", un tad viņš ir gatavs to aizstāvēt. Viņš vairs neklausa vecākiem, un jo vairāk viņu bar un soda, jo nepaklausīgāks un kaprīzāks viņš kļūst un jo vairāk satraucas viņa vecāki. Lai izbeigtu šo apburto loku, ir tikai viena izeja - audzināt un radināt bērnu pie disciplīnas, kamēr viņš vēl nav sasniedzis gada vecumu, kamēr viņā vēl nav parādījies savs "Es".
Vienkāršs piemērs. Bērnam jāēd stingri pēc saraksta, tad viņš nepārēdīsies un ātri atbrīvosies no paraduma čurāt gultiņā. Un jums nevajadzēs lieki pūlēties, lai cīnītos ar šo ieradumu. Ja tam nepievērstu uzmanību, pakļautos "brīvās" audzināšanas principiem, tas var izpausties kā katastrofa bērnam.
Viena gada vecumā bērnu neaizskar fiziski sodi. Un otrādi, 2-3 gadus vecs bērns asi reaģē, ja viņu iepļaukā. Tāpēc, ja iesākumā bērnu lutina, bet tad pēkšņi kļūst stingri, tas tikai uzkarsēs viņā protesta jūtas. Un rezultāts būs pretējais, salīdzinot ar to, ko gaida vecāki.
Tātad iepērt bērnu var tikai, kamēr viņš vēl pietiekoši mazs un nespēj to uztvert kā apvainojumu.
Mazs bērns nevar izteikt savas jūtas vārdos: taisni tāpēc, lai saprastu viņa noskaņojumu, vecākiem jāprot lasīt viņa sejā. Šaubos, vai visas mātes vienmēr tik labi saprot savu bērnu, kā tas reizēm šķiet. Biežāk, aizņemtas ar mājas darbiem, viņas neņem bērna jūtas tik nopietni, kā gribētos, nemēģina noskaidrot viņa neapmierinātības un satraukuma iemeslu.
Tokijas universitātes profesors, bērnu psiholoģijas speciālists, Tošio Jamašita, izdalīja tādus bērna satraukuma iemeslus:
No saraksta redzams, ka bērna uzbudinātības cēloņi jāmeklē viņa apkārtnē un audzināšanā. Ja tā vietā, lai noskaidrotu niknuma cēloni, jūs viņu rāsiet vai vienkārši nepievērsīsiet uzmanību, tas bērnu padarīs vēl egoistiskāku un spītīgāku.
Vecākiem var likties, ka viņi lieliski saprot sava bērna emocionālo stāvokli, bet bērns ir pārliecināts, ka viņu nesaprot, un tas viņu uzbudina. Vecākiem nepieciešama rakstura stingrība, kas tiem palīdzēs atšķirt pamatotas prasības no kaprīzēm, un tādas saprātīgas stingrības trūkums bojā bērna raksturu.
Bērna greizsirdība parādās apmēram 1,5 gadu vecumā. To var izsaukt brālīša vai māsiņas parādīšanās, sevišķi tas attiecas uz pirmo bērnu ģimenē: kamēr viņš bija vienīgais, vecāki piederēja tikai viņam. Bērns var būt greizsirdīgs pat uz vecākiem, kad tie sarunājas savā starpā, un tādu izturēšanos nevar uzskatīt par acīmredzamu kaprīzi.
Īsāk, jebkurai bērna rakstura izpausmei ir savi cēloņi. Visbiežāk tas ir bezspēks. ja vecāki ignorēs bērna jūtas, tikai bārs vai slavēs to, bērns būs neapmierināts. Vecāku mērķim jābūt: novērst uzbudinājuma cēloni, nevis to apspiest.
Manam paziņam ir ieradums sarunas laikā knaibīt degunu. Tas kļūst vēl pamanāmāks, ja strīds saasinās vai ja situācija vēršas pret viņu, t.i., kad viņa nervi ir sasprindzināti. Viņš par to zina un jūtas neveikli tā dēļ, bet, kad viņu kaut kas satrauc vai aizrauj, viņš nevar sevi kontrolēt, un viņa roka neapzināti stiepjas pie deguna.
Pats viņš uzskata, ka ieradums nāk no agras bērnības. Kad viņš aizrāvies spēlē, sāka knaibīt degunu, kā dara daudzi bērni 3 - 4 gadu vecumā, vecāki viņu bāra, nekautrējoties no citiem bērniem: "Nedari to, tev izaugs milzīgas nāsis". Un tai brīdī viņš neapzināti tvēra pie deguna, mēģinot aizspiest nāsis. Pakāpeniski tas kļuva par paradumu. Tad viņš skatījās spogulī, un viņam likās, ka viņa nāsis patiešām nav tādas kā citiem, un viņš centās tās piespiest, lai padarītu tās kaut nedaudz mazākas. Paradums palika uz visu dzīvi. Kad viņš sāka iet skolā, bērni ātri to ievēroja un smējās par viņu. Pārdzīvojumi izrādījās tik stipri, ka viņš sāka justies nepilnvērtīgs un izauga ļoti kautrīgs.
Viņa nāsis nemaz nav lielas un nekādi neizceļas viņa sejā. Pat ja tas tā būtu, es tomēr nevaru saprast nejūtīgos vecākus, kas izlika visu apskatei sava bērna trūkumu.
Tādi gadījumi ir bieži, daudzi vecāki apspriež sava bērna trūkumus svešu klātbūtnē, domājot, ka bērni neko nesaprot. Tomēr, lai cik arī nenozīmīgs būtu defekts, nekad nevar uzminēt, kādu postu tas atnesīs, ja tiks publiski apspriests.
No divām metodēm - pamudinājuma un soda - pēdējais šķiet iedarbīgāks, bet tas nepavisam nav tā. Sods var izsaukt bērnam pretēju reakciju - atklātu nepakļaušanos. Uzslavas un sodi jālieto ļoti uzmanīgi.
Iztēlojieties māti, kas nes uz galdu sulas glāzi. Viņas mazulis, kuram jau visā gribas atdarināt savu māti, pacentīsies izdarīt to pašu. Bet māte saka "nedrīkst" un metas pie viņa šausmās, ka viņš izlies sulu. Tas nav pareizi. Māte taču pēc tam pārmetīs bērnam, kad tas paaugsies, ka nu viņš tai nepalīdz. Pat ja bērns grib darīt kaut ko, kas viņam ir grūti, labāk to paslavēt: "Kāds tu man liels kļuvis,", tad nedaudz atliet sulu un ļaut viņam aiznest glāzi. Tāda pieeja ir ļoti svarīga.
Reiz doktors Suzuki man pastāstīja par skolnieku, kuru satika provinces mūzikas skolā. Bērnu uzskatīja par pilnīgi bezcerīgu. Viņš spēlēja vijoli drausmīgi, neviens nevarēja viņam palīdzēt. "Vai uzspēlēsi man?" - jautāja doktors Suzuki. Tas bija ļoti slikts izpildījums, bet doktors uzslavēja bērnu : „Lieliski, lieliski”: - un tad piebilda: "Bet es spēlēju lūk tā. Kā tu domā, vai tev iznāks tāpat?" - "Iznāks", - atbildēja zēns un atkal ķērās pie vijoles, cenšoties no visa spēka. Un pārsteidzoši, ka viņam patiešām sāka izdoties labāk.
Izrādās, ka pēdējā laikā nabadziņu tikai rāja, bet viņš alka atbalsta, uzslavas. Doktors Suzuki uzskata, ka bērniem veicas daudz labāk, ja tos nevis bārtu, bet slavētu.
Protams, ir gadījumi, kad nepieciešams arī bāriens un piespiešana, bet grūtā situācijā labāk dot bērnam izvēli vai to pārliecināt. Ja bērns plēš avīzi, kuru jūs vēl neesat izlasījis, tad tā vietā, lai to vienkārši atņemtu vai iesistu pa viņa rokām, var iedot viņam vecu avīzi. Ja to nedarītu, bet vienkārši atņemtu, jūs apspiedīsiet viņā ļoti svarīgu impulsu darboties, un vēl atņemsiet priekšmetu, kas viņam interesants, atstājot bez darbošanās. Ja nevarat piedāvāt bērnam nekādu alternatīvu, vajag vismaz paskaidrot, kāpēc kaut ko nedrīkst darīt. Varbūt viņš jūsu paskaidrojumu nesapratīs, bet viņš izdzirdēs pārliecināšanas noti jūsu balsī, un tas uz viņu iedarbosies pozitīvi.
Div- un trīsgadīgus bērnus katru dienu pie rociņas pret viņu gribu atved uz vijoļspēles stundām pie doktora Suzuki. Viņi ziņkāri raugās apkārt, lēkā un draiskojas koridorā un galīgi neinteresējas par vijoļspēli. Ja vecāki cenšas piespiest viņus mācīties mūziku, tad visi pūliņi beidzas ar asarām un histēriju. Bērni sāk neieredzēt vijoli. Viņu vētrainā reakcija izskaidrojama ar to, ka šajā vecumā viņiem sāk rasties pašapziņa un sava "ES" apjauta, kas nepieļauj nekādu varmācību.
Tāpēc iesākumā doktors Suzuki ļauj bērniem darīt visu, ko tie grib, un nelaiž tos vijolei pat tuvumā. Ļoti drīz mazais audzēknis nomierinās un ar prieku vēro, kā spēlē citi bērni. Divu - trīs mēnešu laikā bērns lieliski iegaumē visu skaņdarbu, ko spēlē viņa biedri, un tagad jau viņam pašam gribas pamēģināt. Skolotājs gaida, kad bērna nepacietība sasniegs apogeju un tikai tad notiek pirmā stunda. Sagatavošanās periods dažādiem bērniem ir dažāds. Pats ilgākais - 6 mēneši.
Galvenais doktora Suzuki metodes princips - izsaukt interesi, bet tas ir labākais rosinājums. Viņaprāt, piespiešana - sliktākais apmācības veids un pedagoģiskais princips. Ja bērnam rodas interese par vijoli, viņš īsā laikā strauji progresē, reizēm pārspējot visas skolotāja cerības. Izsaukt bērna interesi par apmācības priekšmetu - tā ir labākā pedagoģiskā metode. Tāpēc vecāku galvenais uzdevums, ja tie bērnam grib kaut ko iemācīt, - pamodināt interesi. Piemēram, tā vietā, lai mācītu bērnu skaitīt, labāk ieinteresēt viņu par cipariem. Tā vietā, lai mācītu viņu rakstīt, modiniet viņā interesi par rakstīšanas procesu. Citiem vārdiem, vecāku uzdevums sagatavot bērnu apmācībai.
Lai izsauktu šo interesi, svarīgi radīt nepieciešamos apstākļus. Piemēram, lai bērnam parādītos vēlme zīmēt, viņam apkārt jābūt pietiekami daudz zīmuļu un papīra. Ir bezcerīgi gaidīt, lai mazulim parādītos vēlme pēc kaut kā, ja nav radīti apstākļi, lai šī vēlme rastos. Daudzi pieaugušie ir vienaldzīgi pret mūziku un tēlotāju mākslu, viņi var apliecināt, ka šīs vienaldzība izcēlusies agrā bērnībā, kad trūka apstākļu šīs intereses uzplaukumam.
Amerikā ir neparasti populāra plate ar angļu valodas mācību stundu. Atskaņoto tekstu par lapsu pavada tik ritmiska mūzika, ka pat pieaugušie, tādi kā es, sāk mīņāties ritmā vai diet. Un ritmiskās mūzikas pavadībā iegaumēšana notiek pati par sevi, bez īpaša treniņa vai iekalšanas. Diemžēl Japānā nav izstrādāta apmācības tehnika mūzikas pavadībā. Agrās apmācības panākumi ASV kļuva iespējami tieši pateicoties tam, ka bērnus cenšas ieinteresēt, atsakās no piespiešanas.
Vairums no mums negatīvi reaģē uz vārdu "mācīties". Mēs visbiežāk esam noskaņoti negatīvi jau pirms mācību sākšanās, jo mūsu apziņā mācības stabili asociējas ar vardarbību pret mūsu gribu. Taču mācībām būtu jāsavijas ar baudu, un tad mēs gūsim lielus panākumus. Tā kāda mūka dēls bez grūtībām iemācījās sūtras, ko katru rītu dziedāja viņa tēvs. Sūtras dzied gonga mūzikas pavadībā, tādēļ zēnam nebija grūti tās iegaumēt. Bet, ja viņam tās vienkārši liktu iemācīties no galvas, tas viņam būtu ļoti grūts uzdevums.
Jūs bārsiet bērnu par saplēstām tapetēm? Kā jūs viņam paskaidrosiet, ka tas nav labi? "Labais" un "sliktais" jums ir atkarīgs no jūsu personiskās pieredzes, no vispārpieņemtajām morāles normām. Mazam bērnam nav pieredzes, viņam nav uz kā balstīties, lai izlemtu, vai plēst tapetes ir labi vai slikti. Ja viņu pamatīgi norāsiet, , iespējams, viņš tā vairāk nedarīs, lai izvairītos no nepatīkamām sekām. Bet tā jūs varat nonāvēt viņā pamodušos tieksmi radīt.
Bērnu psihologs Seiširo Aoki ipaši pētīji tādu jēdzienu kā "labi" un "slikti" veidošanos bērniem, un secinājis, ka bērnam "labi" - tas ir interesanti un aizraujoši. Piemēram, kad nolaupītajiem bērniem jautāja, kāpēc viņi ļāvuši nepazīstamiem cilvekiem sevi aizvest, neskatoties uz visiem brīdinājumiem, viņi paskaidroja: "Ar viņiem bija interesanti". Bērnu nolaupītāji, acimredzot, labi zina bērnu psiholoģiju. Viņi prot tos ieinteresēt un zina, ar ko piesaistīt. Mazs bērns, uzskatot, ka viss, kas ir interesants, ir labs, seko nolaupītājam, neko sliktu nenojaušot.
Šis "labi" un "patīkami" savienojums raksturīgs tikai agrīnajam vecumam. Pakāpeniski bērns iegūst pieredzi, un tagad jau uzskata, ka "labi" - tas ir tas, par ko slavē. Ja viņš izpilda uzdevumu un viņu par to uzslavē, viņš domā, ka rīkojies pareizi un otrādi, ja viņu bar vai soda, tātad viņš rīkojies nepareizi. Nepatīkamas izjūtas asociējas ar jēdzienu "slikti".
Piemēram, jūs visu laiku pārmetat bērnam par sliktu vijoles spēli vai par nepietiekami raitu lasītprasmi. Bērns sāk uztvert visu apmācibas procesu kā kaut ko tādu, kas atnes tikai ciešanas un atbilstoši tam par kaut ko sliktu. Daudzi no mums no bērnības nīst mūziku un angļu valodas stundas tikai tāpēc, ka tās asociējas ar nepatīkamām izjūtām.
Tā vietā, lai uztieptu bērnam savu izpratni par to, kas ir "labi" un kas ir "slikti", daudz iedarbīgāk būtu nodrošināt viņam pozitīvas emocijas, kad viņš dara kaut ko labu, un nepatīkamas, kad dara slikti. Jūsu bērna spējas attīstīsies atbilstoši tam, cik veiksmīgi jūs izmantosiet pamudinājuma un nosodījuma metodes.
Protams, bērna interese ir labākais pamudinājums audzināšanā. Bet šeit ir viena problēma: bērna interese uz kaut ko vienu ātri izsīkst, jo viņa ziņkārei nav robežu. Ja atstāsiet viņu savā vaļā, viņa uzmanība pārlēks no viena priekšmeta uz citu. Protams, tas raksturīgs viņa vecumam, un centieni ar varu noturēt bērna uzmanību pie kaut kā viena var sasniegt tikai pretēju efektu. Bērna ziņkāre - svarīgs pasaules izziņas nosacījums un tas viņam ir absolūti nepieciešams pasaules izziņai.
Un tomēr es neiesaku bērnam dot pilnīgu brīvību. Viņam vienlīdz bīstami nenoslēgties uz vienu priekšmetu (šī stāvokļa galējo formu sauc par autismu), kā arī sašķelties aiz nespējas koncentrēties uz kaut ko vienu. Tad viņš var izaugt par paviršu, virspusēju cilvēku.
Daudzu interesanto lietu vidū apkārtējā pasaulē bērns visu laiku atrod ko aizraujošu, un viņam nav vajadzīgs nekas cits. Bet parasti viņam tomēr vajadzīga pieaugušā palīdzība. Bieži no tā, cik ātri pieaugušais pamanīs un reaģēs uz bērna radušos interesi, atkarīgs, vai tā saglabāsies vai ne, vai tā attīstīsies par ko nopietnu vai ātri izdzisīs. Tāpēc ļoti svarīgi nepalaist garām īsto brīdi. Mēs nezinām, kādas bērna intereses var attīstīties par spējām, bet katrā gadījumā viņam jābūt iespējām savus dotumus attīstīt.
Ja pieaugušajam liksim daudzas reizes dienā klausīties vienu un to pašu stāstu, tas viņam līdz nāvei apniks. Pats esmu nepacietīgs cilvēks un nespēju pat divas reizes noklausīties vienu un to pašu. Bet bērnībā es liku saviem vecākiem stāstīt tās pašas pasakas daudzas reizes un man tās nekad neapnika. Atkārtojums ir ļoti nozīmīgs tām saitēm, kas veidojas bērna smadzenēs. Atkārtojums ir vēlams ne tikai tāpēc, ka bērnam tas neapnīk, bet galvenokārt tāpēc, ka zīdainis nepazīst garlaicību, tas ir labākais laiks pareizu smadzeņu sakaru izveidošanai, kas vēlāk noteiks visu viņa intelektuālo dzīvi. Trīs mēnešus vecs bērns spēj iegaumēt sarežģītu muzikālu darbu, ja tas tiks nospēlēts vairākkārt. Zīdaiņa spējas apgūt informāciju ir milzīgas. Atkārtojumam šajā laikā ir vēl viena svarīga funkcija. Iegaumējot pasakas un dziesmas daudzreizējā atkārtojumā, bērns sāk dot priekšroku kādam vienam stāstam vai dziesmai, turpinot uzdot savus nebeidzamos jautājumus, kas saistīti ar tās saturu. Viņš atceras iepatikušos pasaku no galvas un, balstoties uz šī materiāla, kādu laiku apmierina savu ziņkāri par apkārtējo pasauli.
Ziņkāre rada interesi, kas savukārt audzē gribu, kas tik nepieciešama nobriešanai. Griba darboties neparādās tukšā vietā. Gribu rosina interese un tā savukārt mudina cilvēku tālāk attīstīties. Mazais bērns klausās pasakas, vēlāk viņu ieinteresē attēli, tad burti un beidzot viņš vēlas iemācīties lasīt.
Pazinu kādus vecākus, kas savu bērnu nodeva internātā uz gadu un diviem mēnešiem, jo daudz strādāja. Kad bērns atgriezās mājās, viņš ievērojami atpalika attīstībā. Tomēr 4 vai 5 gadu vecumā viņā negaidīti pamodās interese par mūziku, sevišķi par vijoles un klavieru spēli. Pārsteigtie vecāki nesaprata pēkšņi pamodušās intereses avotu. Viņi saprata, ka internātā bērns neguva pietiekamu intelektuālo rosinājumu, kaut arī pirms gulētiešanas bērniem spēlēja plates ar Mocarta un Šūberta šūpuļdziesmām.
Nepietiekama intelektuālā stimulēšana, no vienas puses, un vienu un to pašu muzikālo skaņdarbu atkārtošana, no otras puses, palēnināja bērna prāta attīstību, bet palielināja viņa mūzikas uztveres spējas. Šis stāsts ir ļoti iezīmīgs, jo uzvedina uz nopietnām pārdomām par dažādu iedarbību neviennozīmību bērna attīstībā agrā bērnībā.
Daudzi vecāki gribētu audzināt bērnu kā radošu personību. Taču uzskatu, ka mūsdienu audzināšanas sistēma ir neapmierinoša attiecībā uz radošo dotumu attīstīšanu no agras bērnības. Kas ir jaunrade?
Grūti sniegt precīzu definīciju, bet izmantojot līdzību - tas ir brīvs iztēles lidojums, tā ir saasināta intuīcija, kas izpaužas izgudrojumos un atklājumos. Šajā augstākajā jaunrades līmenī intelekts, erudīcija un iztēle ir sakausēti vienkopus. Nav noliedzams fakts, ka panākumi jaunradē sakņojas agrās bērnības emocionālajā uztverē un pieredzē. Citiem vārdiem sakot, bērnu fantāzijas, kas pieaugušajiem šķiet tik tālas no reālās dzīves, patiesībā ir jaunrades aizmetņi.
Piemēram, jūs uzdāvināt bērnam rotaļlietu, teiksim, kādu dzīvnieciņu. Bērns var identificēt sevi ar šo dzīvnieku, sacerēt veselu stāstu par to, balstoties uz savu reālo pieredzi vai pasaku, kuru dzirdējis. Vai, piemēram, kāds attēls var iekveldināt bērna iztēli tādā pakāpē, uz kuru pieaugušie vienkārši nav spējīgi. Stāsta, ka Leonardo da Vinči bērnībā redzējis uz piestas lidojošas raganas, visādus briesmoņus, kas rosās griestu plankumu un plaisu vidū.
Pieaugušais zīmē tējkannu, bet bērns zīmējumā redz zivi ar atvērtu muti. Pieaugušais var aprāt bērnu: "Nerunā muļķības, tā ir tējkanna!". Tāda atbilde būs nepareiza, tā līdzvērtīga plaukstoša pumpura noraušanai, kas gatavs tūliņ izplaukt.
Mēs zinām, ka cilvēkam ir piecas sajūtas: redze, dzirde, oža, garša un tauste. Bet tam ir vēl sestā maņa - intuīcija. Pateicoties sestajai maņai, daudzas sievietes, piemēram, nekļūdīgi uzzina par vīra neuzticību. Bet, ja nopietni, intuīcija - jebkura nozīmīga sasnieguma svarīgs nosacījums. Visi lielie izgudrotāji paļāvās uz intuīciju, neskatoties uz savu milzīgo pieredzi un zināšanām. Intuīcija ietver sevī visas piecas maņas un tādā kārtā ir pati senākā un pamata sajūta. Intuīciju sauc arī par "dzīvniecisko instinktu", kas iziet ārpus loģikas un veselā saprāta robežām.
Es jau teicu, ka bērns līdz triju gadu vecumam ir ļoti tuvs dzīvniekam, ar to domājot, ka viņš vēl nespēj loģiski domāt un paļaujas uz saviem instinktiem. ĻOTI SVARĪGI PAR TO ATCERĒTIES UN ROSINĀT VIŅA INSTINKTU ATTĪSTĪBU, katrā gadījuma necentieties tos nomākt, potējot viņā vispārpieņemtās iemaņas un cenšoties uz viņu iedarboties ar loģiku un saprātīgiem argumentiem. Vēl vairāk, tā kā intuīcija ir visu piecu maņu kopums, tās attīstīšana bagātina arī visas citas maņas.
Kad vecāki sapņo, par ko kļūs viņu bērns, viņi ņem vērā tā dzimumu: "Viņš būs politiķis vai zinātnieks?", "Ceru, ka viņa būs skaistule un gudriniece!" Kāpēc mēs dažādi izturamies pret jaundzimušu zēnu vai meiteni?
Patiesībā līdz trim gadiem starp dzimumiem nav lielas atšķirības fiziskajā veidolā. Reizēm mēs pat ārēji bērnus nevaram atšķirt. Dažās valodās bērnu pat sauc nekatrā (vidējā) dzimtē. Arī zinātne uzskata, ka dzimumatšķirības sāk izpausties, attīstīties pēc trim gadiem. Pazīstamais bērnu psihologs van Ornšteins veica pētījumu sēriju, no kuras secināja, ka tikai pēc triju gadu vecuma bērna izturēšanās sāk atspoguļot dzimumpiederību, bet jau četru - piecu gadu vecumā bērni skaidri izpauž savu dzimumu rotaļās. Tādējādi līdz triju gadu vecumam tikai dzimumorgānu forma norāda uz atšķirību starp dzimumiem.
Neskatoties uz to, vecāki audzina bērnu, ņemot vērā tā dzimumu. Piemēram, jaundzimušu zēnu ģērbj zilās, bet meiteni rozā drānās. Savas gaumes mazulim pagaidām vēl nav, un kas gan slikts, ja zēns nēsās rozīgu apģērbu, bet meitene rotaļāsies ar spēļu pistoli? Vai vajag atņemt zēnam lelli, ja viņš par to izrādījis interesi? Kādēļ pastāvīgi atgādināt viņam, ka tas ir zēns? Kāpēc meitene nevar interesēties par cīņām?
Vācu dzejnieku Rilki audzināja kā meiteni, pat ģērba sieviešu apģērbā. Bet tādēļ jau viņš neizauga par sievieti. Tā vietā, lai raizētos, ka tikai meitene neizaugs vīrišķīga, bet zēns sievišķīgs, labāk vecākiem apzināties, kādu ļaunumu viņi nodara bērna psihei ar saviem priekšstatiem par dzimumu atšķirībām.
Dzimumaudzināšanu pēdējos gados aktīvi apspriež visos masu informācijas līdzekļos. Galvenais jautājums, kad sākt dzimumaudzināšanu - pamatskolā vai vidusskolā. Es atrodu, ka jautājums ir pēc būtības stulbs. Dzimumdzīve - tā ir instinktu sfēra, kādēļ gan jāslēpj bērnam patiesība līdz kaut kādam vecumam un tad pēkšņi jāsāk par to runāt.
Kaut arī bērns izjūt sevi kā nekatras dzimtes būtni, jau divu vai triju gadu vecumā viņš sāk uzdot jautājumus, kas attiecas uz dzimumu tēmām. Iesākumā viņš vannošanās un peldēšanās reizēs sev atklāj, ka tētis un mamma atšķiras. Protams, viņš uzdod jautājumus. Ja piedzimst vēl viens bērns ģimenē, viņš taujā, kā brālītis vai māsiņa radušies pasaulē.
Uz tādiem jautājumiem bērnam jāsaņem skaidra atbilde. Nedrīkst atbildēt ar joku vai viņam melot šais pamata lietās. Vecāku samulsums, puspatiesības padarīs to par aizliegto augli un tikai iekveldēs viņa ziņkāri, radīs nevajadzīgas fantāzijas.
Divu - trīs gadu veca bērna intuīcija pateiks viņam priekšā, ka tam melo. Viņš to var neizrādīt, bet viņa zinātkāri tikai iekveldēs vecāku dīvainā izturēšanās.
Arguments, ka bērns ir pārāk mazs, lai viņam teiktu patiesību par dzīvības dzimuma tēmām, šajā gadījumā ir nepareizs. Dzimumtēmas jāapspriež mierīgi, draudzīgā tonī, lai no paša sākuma pret to izturētos dabiski. Tie pieaugušie, kuri seksu uzskata par aizliegtu tēmu, vienkārši ir bērnībā guvuši nepareizu audzināšanu.
Agri vai vēlu ēdināšanas problēmas rodas katrā ģimenē. Sieviešu žurnāli un padomnieki bērnu audzināšanā pārpilni ar rakstiem par tēmu: "Kā pārliecināt bērnu ēst to, kas viņam nepatīk?"
Bet vai tad labāk nav laikus painteresēties, kā izvairīties no cēloņiem, kas ved pie ēšanas problēmām, kā lauzīt galvu un tukšot maku seku novēršanā. Nepareizus ieradumus grūti pārvarēt. ja bērnam piespiedīsiet ēst pret viņa gribu un vēlmi, viņam var sākties vemšana vai izveidoties riebums pret ēdienu uz visu mūžu.
Esmu pārliecināts, ka, izņemot alerģijas uz tiem vai citiem ēdienu veidiem, barošanas problēmas rodas nepareizas ēdināšanas rezultātā zīdaiņa vecumā. Ja jūs savam bērnam diendienā piedāvājat vienu un to pašu ēdienu, tad viņa garšas sajūta neattīstīsies un viņš vienmēr uz priekšu atteiksies no jauna ēdiena. Bērna garšas sajūta, tāpat kā citas bērna sajūtas, pilnībā izveidojas tikai starp gada un triju gadu vecumu. Nebarojiet tikai ar noderīgo kā suni vai zirgu. Jūsu mazais neteiks jums: "Tas ir garšīgi!" vai "Lieliski pagatavots!" Tomēr ir bezgala svarīgi, lai viņš no ēšanas gūtu baudījumu, lai ēdiens būtu pēc iespējas daudzveidīgāks. Es dotu bērnam pašu gardāko, lai viņam izveidotos pareiza attieksme pret ēšanu, un lai vecāki, ja nepieciešams, paši apēd to, kas nav sevišķi garšīgs. Liela uzmanība jāpievērš dažādam garšvielām un piedevām ēdienam, lai mazulis izjustu pēc iespējas vairāk garšas sajūtu.
Mūsu laiks, atšķirībā no manas bērnības, ir televīzijas laiks. Mūsdienu bērnam dzīve bez televīzijas nav iedomājama. Tāpēc vecākiem gribot negribot nākas skatīties pārraides, kuras skatās bērns, lai nepazaudētu kontaktu ar viņu.
Televīzija izpilda bērna dzīvē pulksteņa lomu, jo tam nav laika sajūtas. Katra programma tam asociējas ar kādu notikumu - tētis iet uz darbu, tētis atnāk no darba, laiks iet gulēt u.t.t. Televīzijas programmu regularitāte izveido viņam laika sajūtu.
Parasti uzskata, ka mazs bērns dzīvo tikai šodienā un viņam nepastāv jēdzieni "pagātne" un "nākotne". Apmēram divarpus gadu vecumā, kad viņš jau runā, viņš sāk domāt par to, kas ir "pirms" , "pēc", "vakar" un "rīt". Citiem vārdiem, kamēr bērns nesāk runāt, viņam nav laika sajūtas. Tomēr prakse liecina ko citu.
Laika jēdzienu izveido televīzija, pateicoties cikliski atkārtojošām programmām. To stingrā regularitāte ir precīzāka kā ģimenes notikumi, tādi kā brokastis, pusdienas, tēva atnākšana no darba. Televizors var labi kalpot bērna dienas kārtības organizēšanai. Stingru režīmu nepieciešams ievērot ne tikai tāpēc, lai bērnam iepotētu labas manieres, bet arī, lai attīstītu viņam laika sajūtu. Dažas mātes māca bērnam uzzināt laiku, pirms viņš iemācījies skaitīt. Bērns nezina rādītāju nozīmi, tādēļ viņam ir bezjēdzīgi rādīt un teikt: "Astoņi vakarā, laiks iet gulēt". Bērns iet gulēt ne jau tāpēc, ka ir astoņi, bet tāpēc, ka tumšs, un tāpēc, ka viņam gribas gulēt. Regulāra dienaskārtība palīdz izveidot bērnam abstrakto laika sajūtu. Pati šī dienaskārtība bērnam aizstāj pulksteni.
Kāda māte man stāstīja, ka bērns iemācījies pareizi runāt, klausoties radio un televīzijas programmas.
Jūs droši vien teiksiet, ka nav jēgas atļaut bērnam klausīties to, ko viņš nesaprot. Bet viņam jau nav arī jāsaprot, galvenais, lai viņam izveidotos ieradums iegaumēt vārdus ar pareizu izrunu un uzsvariem, intonāciju.
Nekopta runa un slikta izruna - tās vides produkts, kura aug bērns. Vide atstāj uz mūsu apziņu un gribu neizdzēšamu iespaidu, to pēc tam vairs nekādi nevar labot. Ja pieaugušajam ir kādas runas īpatnības, tad viņš tās gandrīz vienmēr nodod bērnam, kas pēc tam tās nodos savam bērnam. Tādā kārtā no paaudzes paaudzē tiek nodotas tālāk visas nepareizības un izkropļojumi valodā. Ja pareiza runa stingri iesakņosies bērna apziņā, viņš vēlāk varēs izvairīties no žargonu ietekmes, kas pārpārēm sastopami masu informācijas līdzekļos, un ja arī tos izmantos, tad, nekaitējot savai valodai.
Filmās bieži rāda, kā ģimenes vai draugu grupas, aizrautas kopdziedāšanā, organizē savus kopīgos vaļas brīžus. Vienkārši lauku ļaudis bez izglītības ar prieku dzied korī, un viņu balsis skan apbrīnojami melodiski un stalti. Klausoties tādu izpildījumu, bērns apgūst mūzikas pamatus ne no atsevišķam notīm, bet uzreiz veselos saskaņu kopumos. Tas palīdz viņam saskatīt atšķirību starp atsevišķām skaņām un to saskaņām. Bērnam vieglāk saprast to, kam piemīt struktūra. Skaņu kombinācijas palīdz bērnam intuitīvi izjust skaņu savstarpējās attiecības un katras skaņas individuālo kvalitāti. Pilnvērtīgu dzirdi gandrīz neiespējami izveidot pieaugušam cilvēkam, bet tas iespējams mazam bērnam, ja sniedz viņam pareizu muzikālo izglītību.
1970. gadā Osakas pasaules izstādē notika ANO dienai veltīts mazo vijolnieku koncerts. Tas sākās 11-os no rīta, bet jau no 8-iem rītā lielākā daļa bērnu, arī trīs- un četrgadīgie, jau stāvēja laukumā, neskatoties uz aukstumu, mēģinot un skaņojot savas vijoles. Es biju pārsteigts par bērnu mērķtiecību.
Protams, bērnam jāpaliek bērnam, dzīvam un zinātkāram. Bet dzīvīgums un šaudīgums nav viens un tas pats. Pēdējā rakstura iezīme ir visai nevēlama pieaugušam cilvēkam. Tas, kas nespēj ilgi koncentrēties uz kaut ko vienu, tērē daudz lieka laika un enerģijas katram uzdevumam.
Kas izveidojis sevī augstu uzmanības koncentrēšanas pakāpi, bauda milzu priekšrocības. Uzskata, ka mūzikas skolu audzēkņi ir disciplinēti un labi audzināti. Jūs jau varat iedomāties, ka vecāki šos bērnus audzina stingrībā, un tas padara viņus par garlaicīgiem un nopietniem no pašas bērnības. Nekā tamlīdzīga! Šie bērni labi uzvedas ne jau tāpēc, ka stundās sēž klāt vecāki, bet tāpēc, ka šie bērni ir spējīgi augstā pakāpē koncentrēt uzmanību bez jebkādas speciālas piepūles. Mācības tiem veicas viegli, un viņi spēj padarīt vairāk kā citi bērni tajā pat laikā. Tādējādi viņiem atliek vairāk brīvā laika.
Visi vecāki, kuru bērni apmeklējuši doktora Suzuki vijoļklasi, apgalvoja, ka viņu bērni nekad nav mocījušies, gatavojoties eksāmeniem, ka tie bez sasprindzinājuma labi mācījušies, kaut gan pavadījuši daudz laika, spēlējoties kopā ar pagalma bērniem. Tā mēs atklājām pavisam jaunu bērna - intelektuāļa tipu: dzīvespriecīgu, apķērīgu, kas ne druskas nelīdzinās vispārpieņemtajam bālā, vājiņā briļļainā censoņa stereotipam.
Atcerieties Konfūcija izteikumu "saskaņā ar mūziku". Te domāts, ka mūzika atmaidzina dvēseli un uzlabo raksturu. Mūzikas nodarbības prasa regulārus treniņus, kas savukārt izkopj spēju koncentrēt uzmanību. Tādējādi mūzika papildus veicina pareiza rakstura veidošanos.
Spēju vadīt citus cilvēkus uzskata par pieauguša cilvēka īpašību, un tāpēc to parasti veido vēlākā vecumā. Patiesībā bērnam līdera kvalitātes sāk attīstīties daudz agrāk nekā daudzi domā. Ir novērots, ka jebkurā bērnu grupā kāds noteikti sāk spēlēt līdera lomu. Savā grāmatā "Bērnu psiholoģija" doktors Jamašita teic, ka potenciāls līderis vienmēr ir koncentrējies uz savām domām un darbībām, pat ja tam apkārt ir daudz citu bērnu. Spēlēs un citās nodarbēs viņš vienmēr tiecas radīt ko jaunu un pirmais ķeras pie savu ideju iemiesošanas.
Šīs kvalitātes kopj arī vijoļspēles nodarbības. Tādēļ nav nekā pārsteidzoša, ka doktora Suzuki audzēkņi ir dzīvespriecīgi, enerģiski bērni ar noslieci uz vadību, un nepavisam ne bāli ģēniji. Šie bērni ar laiku kļūs līderi sabiedrībā, kurai tik ļoti vajadzīgi šādi cilvēki.
Daudzi doktora Suzuki audzēkņi ieņēmuši vadošos posteņus slavenos pasaules orķestros.
Uzskata, ka bērna āriene pilnībā atkarīga no iedzimtības. Un visi droši vien pamanījuši, kā atkarībā no tā, kā izveidojas cilvēka dzīve, mainās viņa āriene. Protams, cilvēka acu vai deguna formu kardināli izmainīt var tikai ar plastisko operāciju, bet āriene kopumā un izturēšanās maniere ievērojami mainās atkarībā no dzīves apstākļiem. Sevišķi uzskatāmi šīs izmaiņas var novērot bērnos. Tā, piemēram, tāda bērna, kurš klausās mūziku un iet uz mūzikas stundām, ārējais izskats acīmredzami mainās šo nodarbību iespaidā. Mēs veicām eksperimentu „Agrās attīstības asociācijā’” ar mazuļu grupu. Kad mātes tos pirmo reizi saveda vienkopus, tie ne ar ko viens no otra neatšķīrās. Tad bez kādas sistēmas daļai šīs grupas bērnu likām klausīties Mocarta "Mazo nakts mūziku". Pēc četriem mēnešiem šie bērni būtiski atšķīrās no pārējiem: viņi bija dzīvīgāki un to acis mirdzēja spožāk.
Pazīstamais japāņu mūzikas kritiķis Maruo rakstīja man vēstulē: "Skaņas atstāj uz cilvēku milzīgu ietekmi. Rūpīgas mātes droši vien pamanījušas, kā izmainījās bērni Otrā pasaules kara laikā. Tam bija trīs cēloņi: 1) auga pašu māšu kultūras līmenis; 2) uzlabojās ēdiens; 3) pastiprinājās skaņu iedarbība uz bērniem.
Maruo ir pārliecināts, ka mūzika maina sejas izteiksmi. Viņš daudzreiz novērojis šo interesanto parādību. Tādēļ viņš izmanto "cilvēka iegremdēšanas mūzikā" metodiku, pilnīgi pārliecināts, ka mūzika padara cilvēku skaistu. Viņš uzskata, ka jau mēnesi vecam bērnam vairs nepietiek tikai ar runas klausīšanos. Viņš, protams, saklausa arī mūziku, kas skan radio, televīzijā, magnetofona ierakstos.
Sniegs kūst koka zarā,
kur balodis dūdo.
Skat, mazs kaķēns mīksti tipina
pa nobirušām rudens lapām.
Rāpo un smejas bērns,
viņam šorīt jau divi gadiņi.
Tas ir tradicionālais japāņu dzejolis - haiku, ko uzrakstījis Isija Kobajani, vēlo viduslaiku dzejnieks.
Mūsu eksperimentālajā talantu audzināšanas skolā tādas haiku mācās atmiņas trenēšanai. Haiku ir ļoti piemērotas tādam mērķim, jo tās ir īsas, ritmiskas - tās viegli iegaumēt. Tas arī atbilst bērnu poēzijai izvirzītajām prasībām: " iegaumēšanai domātajiem dzejoļiem jāaudzina bērnā cēlas jūtas, un tiem jābūt skaistiem, izsmalcinātiem un tā vērtiem, lai tos atcerētos uz visu dzīvi. Un tai pašā laikā tiem bērnam jāpatīk".
Sākumā bērni mācās pa vienam Isijas dzejolim katru dienu. Viņiem stāsta par dzejoļa saturu, nākošajā dienā viņi lasa to no galvas un saņem uzdevumu iemācīties jaunu. Tādā kārtā bērns trenē atmiņu, un šai procesā gūst baudījumu. Ja pirmajā reizē bērnam vajag dzejoli izdzirdēt desmit reizes, lai to atcerētos, tad nākošajā reizē viņam pietiek trīs - četru atkārtojumu, bet vēlāk pat tikai vienu reizi. Man teica, ka bērns gada laikā iemācoties 170 Isijas dzejoļu.
Atkārtošana - zināšanu māte. Tā ir aksioma. Ja bērns aizmirsis rindiņu, lai atkārto dzejoli no sākuma līdz beigām. Tie, kas trenējuši savu atmiņu tādā veidā, var atcerēties veselu pasaku pēc četriem vai pieciem lasījumiem.
Daži lasītāji, iespējams, apšaubīs tādu atmiņas trenēšanas metodi. Es arī iesākumā uzskatīja, ka Isijas haiku nav gluži atbilstošas bērniem. Tomēr tādu nodarbību mērķis nav vienkārši iemācīties „kaut ko” no galvas, bet arī attīstīt bērna estētiskās jūtas, viņa prāta spējas un radošo potenciālu.
Bērna smadzenes spēj noturēt atmiņā no 100 līdz 200 īso dzejolīšu. Bet atmiņa ierūsē, ja to nelieto. Jo intensīvāk to izmanto, jo labāk tā funkcionē un attīstās.
Bērna spējas atcerēties vajag trenēt, kamēr viņš gūst baudījumu atkārtošanā.
Senos laikos dārgumu tirgotājs pirmajos sešos apmācības mēnešos apvija savu audzēkni ar pašu vērtīgāko - īstiem mākslas darbiem, lai, tos vērojot, viņš vienmēr spētu atšķirt īstas vērtības no viltojumiem.
Tāda apmācības metode labi piemērojama bērnu audzināšanā. Ja viņa smadzenēs, kas vēl ir kā balta lapa, ierakstām īstu mākslu, tā tur paliek visu mūžu. Viņa smadzenes atteiksies pieņemt viltojumu, kad bērns kļūs pieaudzis un viņa vecāki vairs nespēs ietekmēt tā gaumi. Bet, ja jaunajā dvēselītē kā paraugu, etalonu ierakstīs viltojumu, tad viņš būs nejūtīgs pret īstu mākslu. Protams, bieži nav viegli atšķirt īsto no neīstā, patieso no viltojuma. Veidojot sava bērna estētiskās vajadzības, vecākiem jāuzticas savai gaumei un jāļauj sevi vadīt lieliskiem mākslas darbiem, kuriem bijusi augsta vērtība visos laikos. Nedodiet bērnam tikai grāmatiņas ar primitīviem attēliem, tikai tāpēc vien, ka viņš "iespējams, nesapratīs sarežģīto mākslas valodu". Ja vecāki augsti vērtē Matisu un Pikaso, viņi, bez šaubām var rādīt šīs gleznas savam bērnam. Ja viņi gūst baudījumu no Bēthovena un Mocarta, lai bērns tos klausās pēc iespējas biežāk.
Kad smadzenēs izveidosies īstas mākslas stereotips, tas būs pamats mākslas darbu novērtējumam visā sekojošā dzīvē.
Šodien mātes visās pasaules zemēs rāj savus bērnus par to, ka tos nekas neinteresē, vienīgi popmūzika. Bet ko mēs varam gaidīt no pusaudžiem, ja no pašas agras jaunības viņi gandrīz bez izņēmuma dzird tikai tādu mūziku, kas stabili iespiežas viņu smadzenēs. Protams, viņi jau vairs nespēj uztvert sarežģītāku mūziku. Kad noteikti stereotipi, štampi, šabloni, stabili priekšstati ir radīti, izveidojušies un iesakņojušies apziņā, jau ir par vēlu radināt bērnus pie kā cita.
Mūzikas un tēlotājas mākslas - šo divu estētisko gaumi veidojošo mākslas nozaru iedarbības spēks ir atkarīgs no agrīnās audzināšanas. Ja ieliksiet stiprus pamatus, tas atvieglos visu bērna tālāko dzīvi. Vecāku palīdzībai jābūt savlaicīgai.
Kad man bija trīs gadi, man patika atdarināt kāda mūsu kaimiņa stostīšanos. Māte mani rāja: "Pārstāj! Stostīšanās ir lipīga.".
Daudzu agrai bērnībai veltītu grāmatu autors K.M. Džons iesaka aizvest bērnu, kas baidās no suņiem, tur, kur bērni rotaļājas ar saviem suņiem. Atdarinot citus bērnus, bailīgais bērns tiks vaļā no savām bailēm.
No kādas mātes dzirdēju, ka viņas bērns bijis ļoti izvēlīgs ēšanā, kamēr viņa nesāka sēdināt to pie galda kopā ar citiem tā paša vecuma bērniem, kuri kāri ēda visus ēdienus. Reizēm bērns ar sliktu apetīti pēkšņi sāk labi ēst pēc ciemošanās mājā, kur bērniem apskaužama apetīte. Mātei var likties, ka viņas bērnam nepatīk tieši viņas gatavotais, patiesībā bērns vienkārši atdarina citus bērnus.
Bērni sāk atdarināt jau pirmajā dzīvības gadā: otrajā un trešajā gadā viņi jau atdarina apzināti, un ne tikai sava vecuma bērniem, bet arī vecākiem. Ne velti teic - bērni pieaugušo spogulis. Tādēļ bērnu klātbūtnē pievērsiet sevišķu uzmanību tam, kā jūs izturaties, sevišķi, kad bērniem ir "atdarināšanas vecums". Trīsgadīgi bērni imitē visus žestus, runas manieri, gaitu, stāju u.t.t.
Šī atdarināšanas tieksme attiecas arī uz bērna emocionālo stāvokli. Bērns var kļūt nervozs pēc rotaļas ar citu nervozu bērnu, vai pēkšņi sākt baidīties no lidmašīnām, ja viņa rotaļu biedrs no tām baidās.
Atdarinot bērns „nemērkaķojas” - tās ir patiesas jaunrades darbības. Tādēļ nebariet viņu un neizturieties pret to ar pārlieku nopietnību, lai dīglī nenogalētu radošu personību, kas, protams, nav jūsu nolūks.
Mēs jau daudzkārt apgalvojām, ka vijoļspēles vai svešvalodu stundas nav vajadzīgas tādēļ, lai izaudzinātu no bērna ģēniju, bet galvenokārt, lai veicinātu bērna vispārējo intelektuālo izaugsmi. Bērnam ir noderīgi izmēģināt savus spēkus daudzveidīgās nodarbēs, ar iespējami plašāku priekšmetu loku, nekā koncentrēties uz kaut ko vienu.
No otras puses, ja bērns gūst panākumus vienā nozarē, tas dos viņam pārliecību par sevi un viņš veiksmīgāk virzīsies uz priekšu citās nozarēs.
Tāda veida piemēru ir ļoti daudz. Doktora Suzuki klasē bija kāds ļoti sevī ierāvies trīsgadīgs zēns. Viņš, salīdzinot ar citiem bērniem, slikti runāja, tie par viņu smējās un nepieņēma savās spēles. Kad tam piedāvāja paspēlēt vijoli, tas sāka raudāt un vijolei pat nepieskārās. Pēc pāris mēnešiem, apmeklējot iecietīgā doktora Suzuki klasi, bērns sāka spēlēt, bet pēc sešiem mēnešiem viņš jau labāk par citiem izpildīja piccikato. Tas deva viņam ticību saviem spēkiem. Vecākiem par lielu brīnumu viņš sāka nodarboties ar muzicēšanu patstāvīgi. Vēl vairāk, viņš kļuva daudz sabiedriskāks un enerģiskāks arī citās lietās. Viņš bieži tēloja diriģentu, kļuva par barvedi savā pagalmā, un viņa runa strauji labojās.
Tādas pārvērtības notiek arī ar pieaugušiem cilvēkiem, ne tikai ar maziem bērniem, kuru psiholoģiskie pārdzīvojumi vēl nav tik dziļi, tādēļ izmaiņas noris daudz vieglāk.
Astoņu mēnešu vecumā bērns jau spēj noturēt rokās zīmuli. Tveršanas spējas labāk par visu liecina par bērna veselīgu attīstību. Šajā vecumā bērns sāk plēst grāmatas, plosīt gabalos rotaļlietas, novest māti līdz izmisumam. Citiem vārdiem sakot, bērns ieiet pašapliecināšanās fāzē.
Svarīgi ir pareizi virzīt bērna rīcību, jo no tā atkarīgas viņa tikko radušās jaunrades spējas. Dodiet viņam krāsu zīmuļus. Viņš, protams, tūdaļ sāks smērēt, kur pagadās. Ja jūs dosiet viņam papīra lapu, viņš uzstrīpos dažas greizas līnijas un visdrīzāk saplēsīs vai saburzīs lapu. Jums tie būs vienkārši ķeburi, bet viņam pašizteikšanās.
Tomēr daudzi vecāki neviļus apslāpē šo pašizteikšanās tieksmi. Viņi uzspiež bērnam savus priekšstatus: "Turi zīmuli, lūk, tā!", "Āboliem jābūt sarkaniem!", "Apli zīmē tā!", "Neplēs grāmatu!", "Nemet papīru uz grīdas!", "Neraksti uz galda!". Vai nav pārāk daudz aizliegumu mazam bērnam?
Reizumis māja, kur ir mazs bērns, pārsteidz ar savu tīrību un kārtību, (teiksim kā ir - nedabīgu sterilitāti visā). Parasti viesis izsaka komplimentu mātei, kas uztur māju tādā kārtībā un vēl paspēj pieskatīt bērnu. Patiesi, rūpēm par bērnu no rīta līdz dziļai naktij nevajadzētu atstāt ne laiku, ne spēkus tīrības uzturēšanai mājā. Māte būtu šokēta, uzzinot, ka viņas uzcītība, vadot saimniecību, traucē bērna jaunrades spēju attīstībai.
Viss, ko bērns dara ar savām mazajām rociņām, - zīmē, izsvaida rotaļlietas, plēš papīru,- attīsta viņa intelektu un radošā gara aizmetņus. Jo drīzāk dosiet bērnam rokās zīmuļus, jo labāki būs rezultāti. Bet, ja vienlaikus jūs to burtiski ik mirkli bremzēsiet vai pat apstādināsiet, tad jūs vienalga ar to pašu traucēsiet viņa radošo spēju attīstībai.
Mākslinieks ilustrators Hiroše Minabe nav apmierināts ar šodienas bērnu audzināšanu līdz triju gadu vecumam. Dažas viņa idejas man šķiet ievērības cienīgas.
Viņš, piemēram, apgalvo, ka, pirms sākt zīmēt, mākslinieks izlemj, kāda formāta būs viņa darbs. Turpretim bērnam dod standarta papīra lapu un tādā veidā viņam atņem izvēles iespēju.
Tāda pati attieksme novērojama arī citos jautājumos. Piemēram, uzskata, ka bērniem piedien tikai speciālas bērnu dziesmiņas un pasakas. Tāda iztēles nabadzība no pieaugušo puses savukārt ierobežo bērna iztēli.
Ja bērniem piedāvā tikai standartizmēra papīra lapas, viņi zemapziņā apgūst domu, ka visām bildēm jābūt tikai tāda izmēra, un ka tas ir tas, ko no viņiem grib vecāki un audzinātāji.
Bērns redz milzu pasauli (daudz lielāku, kā to vecāki var iedomāties), kad viņš pirmo reizi ņem rokās zīmuli un konstatē, ka viņš spēj atstāt pēdas uz tīras lapas. Šī milzu pasaule ir daudz lielāka kā papīra standartlapa. Es dotu bērnam milzu papīra lapu, lai viņš pa to rāpotu zīmējot. Standartlapa veicina standartcilvēka audzināšanu, kam pilīti pa pilītei izsūkta radošā dzirksts un pietiekams dzīvīgums, spēja pastāvēt mainoties.
Man šķiet, ka Japānā bērniem dāvina pārāk daudz rotaļlietu. Es bieži vēroju veikalos, kā bērns sevi noved līdz histērijai, pieprasot nopirkt iepatikušos rotaļlietu, un vecāki neiztur - nopērk. Tomēr daudzi pirmsskolas audzināšanas speciālisti uzskata, ka, atsakoties izpildīt jebkuru sava bērna iegribu, vecāki parāda nevis savas mīlestības nepietiekamību, bet, tieši otrādi, darbojas viņa interesēs. Daudzi psihologi uzskata, ka tad, ja bērnam apkārt ir pārāk daudz rotaļlietu, tas viņu nospiež un viņam grūti koncentrēties uz kaut ko vienu. Bērns vislabāk rotaļājas ar vienu rotaļlietu, izdomājot ar to dažādas spēles. Viņa iztēlē koka gabals vai salauzts tējkannas vāks pārvēršas pasakainā mājā vai brīnumainā ezerā un tā ir daudz interesantāks nekā dārga rotaļlieta no veikala.
Tātad, ja jūs gribat attīstīt bērnā nestandarta domāšanu un atjautību, nepērciet viņam visu, ko viņš iekāro. Ja iesiet viņa pavadā, sasniegsiet pretējo gaidītajam.
Pārāk rūpīgas mātes cenšas aizvākt pēc iespējas tālāk visu, kas var bērnam kaitēt. Kad bērns sāk rāpot vai iet, viņš vēl ir tik nestabils, ka visu laiku apgāž vāzes, tveras pie elektrības vadiem, šļūc pa betona grīdu. Protams, māte cenšas norobežot bērnu no jebkurām briesmām, aizvācot visu no ceļa, un atstājot tikai trulus priekšmetus un to, ko bērns nevar izkustināt no vietas.
Tādā kārtā viņa praktiski rada apkārt savam bērnam vakuumu.
Es jau pieminēju taktilo sajūtu labdabību bērna attīstībā. Montesori kundze iesaka apzināti piedāvāt bērnam cietus un mīkstus, rupjus un maigus, trulus un asus, smagus un vieglus priekšmetus. Bērnam ir interesants viss, kas tam apkārt. Viņš aizskar un aptausta priekšmetus, un reizēm tos apgāž vai saplēš, tas liecina par viņa augošo zinātkāri un briestošo radošo potenciālu.
Kaut arī bērnam kaitīgi dzīvot ideālas kārtības apstākļos mājās, es neapgalvoju, ka mājās jābūt haosam. Jau daudzkārt esmu teicis, ka viņa smadzenēs aktīvi veidojas stereotipi, un tas padara viņu jūtīgu pret krāsām, formām, priekšmetu savstarpējo telpisko novietojumu.
Tā kā viņa spējas tēlu atpazīšanā attīstās pastāvīgas atkārtošanas rezultātā, es secinu,- ja viņš katru reizi atrod vienu un to pašu priekšmetu vienā un tai pašā vietā, tas iedarbojas pozitīvi, tāpat kā citu iemaņu apgūšana.
Bērns ir ļoti jūtīgs pret jebkurām pārmaiņām viņa dzīvē. Reizumis mazulis sāk ne no šā, ne no tā raudāt, zaudē apetīti, viņam paaugstinās temperatūra. Šie simptomi var būt reakcija uz izmaiņām apkārtnē, kuras pieaugušais var pat nepamanīt. Citiem vārdiem, jebkuras izmaiņas izjauc bērna priekšstatu par kārtību. Ja šīs izmaiņas ir viņam nepatīkamas, viņš, dabiski, atbilstoši reaģē.
Mums jāsaprot, ka bērni ir daudz jūtīgāki pret izmaiņām noteiktā lietu kārtībā kā pieaugušie. Bērni uztver priekšmetus ne izolēti, bet to savstarpējā kopsakarā. Tas savukārt veicina viņu attīstību, tāpēc mums, pieaugušajiem, jācenšas izvairīties no krasām izmaiņām, kas var izjaukt bērna priekšstatus par stabilitāti un kārtību pasaulē.
Man, vērojot ratiņos gulošu mazuli, bieži ir ienācis prātā, ka viņam nav, uz ko skatīties, tikai uz tukšajiem griestiem un pretodu tīklu. Reizi pa reizei parādās pieaugušā seja, un tad tā drīz pazūd.
Tas nav labi. Bērnam ir vajadzība vērot. Visā pasaulē vecāki pakar virs gultiņas grabuļus. Es neesmu pārliecināts, ka tas ir pietiekoši.
Arī Montesori kundze šai lietā ar mani ir vienisprātis. Viņa apgalvo, ka šajā vecumā bērni kāri uzsūc jebkuru sensoro pieredzi un ka šī vajadzība nevar tikt apmierināta, ja bērns pastāvīgi guļ uz muguras savā gultiņā vai ratiņos. Kaut arī pieaugušais periodiski noliecas pār bērnu, tas tikai sakairina viņa acis, jo bērns tiecas sekot periodiski izzūdošajam priekšmetam, nespējot pagriezt galvu. Es iesaku nolikt bērnu slīpi, lai viņam pavērtos skats - panorāma, tā vietā, lai bērna auklētājs ik brīdi noliektos pār to, vai kairinātu bērnu ar rotaļlietām. Tādā kārtā bērns varēs redzēt, kas notiek ārpus viņa ratiņiem.
Mākslinieks Hiroše Manabe ir pazīstams ar savu neatkārtojamo glezniecisko manieri. Viņam ir īpaša bērnu audzināšanas teorija, ko es izmēģināju pie saviem bērniem.
"Es nekad nepērku gatavas rotaļlietas. es dodu tiem detaļu komplektus, no kuriem viņi var izveidot rotaļlietas paši. Pat, ja viņiem neizdodas un viņi sāk raudāt, viņi zina, ka tiem vienalga neviens nepalīdzēs. Ja viņi grib tikt pie rotaļlietas, tad viņiem pašiem tā jāizveido. Tādēļ bērni cenšas no visa spēka."
Tas ir lielisks audzināšanas paņēmiens - tas sevī ietver "sasnieguma prieku", kas atņemts bērnam, kuram ir tikai gatavas rotaļlietas. Ir tomēr ļoti svarīgi, lai izjaucamā rotaļlieta atbilstu bērna vecuma īpatnībām un viņa vecumam atbilstošām iespējām, citādi šī metode izpaudīsies kā nežēlība attiecībā pret bērnu.
Rotaļlietu veikalā pat pieaugušais apjūk košo, oriģinālo rotaļlietu pārbagātībā. Mēs tērējam pēdējos grašus, gaidot, ka bērns būs tādā pašā sajūsmā no šiem pirkumiem. Bet parasti bērns paspēlējas ar jauno rotaļlietu dažas minūtes un pēc tam to pamet. Katrs vecāks to ir pieredzējis.
Gatavas rotaļlietas bērniem reti patīk, jo tām maz kopīga ar apkārtējo pasauli. Bērniem nepietiek ar to, ka rotaļlieta ir skaista vai interesanta, jocīga. Ar izjaucamo dzelzceļu bērns gan paspēlēsies ilgāk, izjaucot un saliekot sliedes, vērojot, kā kustas vilciens.
Pēc Montesori idejām izstrādāja rotaļlietu sēriju, kas imitēja reālus sadzīves priekšmetus. Tos varēja aizskart, mest, ievietot vienu otrā, atpogāt un aizpogāt, atvērt un aizvērt. Tās visas ir bērnam dzīvē nepieciešamas iemaņas.
Pieaugušajiem bieži ir izkropļots priekšstats par tās vai citas rotaļlietas vērtību, kas reizumis pamatojas uz viņu pašu bērnības iespaidiem. Mazulis ziņkāri pēta priekšmetus, kas viņam apkārt un velta sevišķu uzmanību tiem, kas viņam sniedz "sasnieguma prieku" un apmierina viņa vajadzību pēc jaunrades.
Ar savu ierobežoto iztēli mēs, pieaugušie, uzskatām, ka grāmatu vajag tikai lasīt, bet no spēļu klucīšiem būvēt spēļu mājas.
Grāmatas un spēļu klucīši parasti ir bērna pirmās rotaļlietas. Pieaugušie uzspiež bērnam savus priekšstatus par to, kā vajag ar tām spēlēties. Ja bērns spēlējas pa savam, tas nozīmē, ka mērķis sasniegts, neatkarīgi no tā, kā bērns spēlējas. Palabot viņu - tas nozīmē traucēt viņa jaunrades attīstību vai pat vispār atņemt viņam vēlēšanos spēlēties.
Viņš var izmantot grāmatu kā tuneli vai tajā zīmēt, vai arī to saplēst. Labāk viņam vispār nedot grāmatas, nekā uzstāt, lai viņš tās tikai lasītu. Kad viņam parādīsies interese uz lasīšanu, viņš pats sapratīs, ka grāmatas interesantāk lasīt.
Bērnam ir garlaicīgi spēlēties ar gatavu rotaļlietu, kuru var izmantot tikai kādā vienā veidā. Lai cik dārga rotaļlieta nebūtu, tai priekš bērna nav vērtības, ja viņš ar to nevar kaut ko darīt savām rokām vai piemērot to atbilstoši savai bagātajai fantāzijai.
Gandrīz visi vecāki ir gājuši tam cauri. Parasti pirmajam bērnam pirka pārāk daudz rotaļlietu, bet otrajam mazāk, saprotot, ka bērnam patiesībā nav vajadzīga pārpilnība. Labāk, ja ir dažas, bet noderīgas rotaļlietas.
Mazulim spēļu lietas ir viss, ko viņš redz un spēj aizskart. Patiesībā nav nemaz sevišķas nepieciešamības vispār pirkt rotaļlietas, lai viņš noteikti spēlētos "kā pienākas".
Veidošana, rakstu griešana un papīra figūru veidošana attīsta bērna jaunrades spējas.
Paskatieties apkārt - jūs būsiet pārsteigti, cik apkārt daudz vienkāršu rotaļlietu, kas izmantotas gadsimtiem. Tas ir māls, papīrs izgriešanai, krāsainais papīrs figūru salikšanai.
Visiem šiem materiāliem ir viena kopīga īpatnība - tiem nav noteiktas formas vai tie nav paredzēti kādai vienai noteiktai lietai. citiem vārdiem - tiem var piešķirt jebkuru formu. Tieši tāpēc tās ir ideālas rotaļlietas mazam bērnam, kad intelekts attīstās visātrāk. No šiem materiāliem viņš var izveidot visu, kas viņam ienāk prātā. Pieņemsim, ka mēs dodam mazulim, kuram nav pat gadiņš, mālu un papīru. Viņš tos aizskars bez jebkāda mērķa, viņam nebūs nolūka no tiem kaut ko izveidot, viņš tos tikai pētīs. Bet, ņurcot tos rokās, viņš izmaina formu, izbrīnā vērojot šīs pārmaiņas. Tā jau pati par sevi ir vērtīga pieredze.
Tādā vecumā bērns vienkārši atkal un atkal ņurcīs mālu un papīru, gūstot baudījumu no šī procesa. Neapzināti viņš sāks saprast cēloņu un seku likumības- sakarību starp darbību un rezultātu.
Pakāpeniski viņš sāks tiekties mālam piešķirt formu un izveidos no papīra kuģīti. Šīs rotaļlietas viegli pārveidot gan ļoti vienkāršos, gan sarežģītos priekšmetos, atkarībā no bērna attīstības stadijas.
Agrā vecumā veidot sācis bērns būtiski apsteigs savus vienaudžus dažādu iemaņu apguvē. Un galvenais jau nebūs tas, ka viņš agrāk sācis izmēģināt savus spēkus veidošanā, bet tur, ka veidošana pamodinājusi viņa intelektuālos un radošos dotumus. Roku veiklība un pašizteiksme - tās ir pirmās, bet ne tuvu vienīgās kvalitātes, ko bērns iegūst, pateicoties veidošanai.
Galvenais tādās nodarbēs kā mūzikas vai svešvalodu stundas, kā mēs jau daudzkārt pasvītrojām, ir ne tik daudz- iemācīt bērnam kaut ko, cik- attīstīt viņa neierobežoto potenciālu. Šim mērķim labi noder lomu spēles.
Grāmatas "Izcilu cilvēku bērnības daži aspekti" autori izdara šādu secinājumu: katrs bērns, neatkarīgi no tā apdāvinātības pakāpes, pelnījis rūpīgu attieksmi pret sevi, rosinājumus un palīdzību, lai viņš maksimāli attīstītu visu labāko sevī, neatkarīgi no viņa sociālā stāvokļa vai ādas krāsas. Mums, pieaugušajiem, jāsniedz viņam tāda sapratne un jāpalīdz viņam, bet tas prasa laiku un pacietību.
Bērnu rakstnieks Goro Maki uzskata, ka teātris un lomu spēles - viens no labākajiem bērnu jaunrades attīstīšanas līdzekļiem. Tomēr viņš ar skumjām konstatē,- tā kā labdabīgās piedalīšanās ietekme bērnā neizveidojas tūdaļ pēc piedalīšanās teātra izrādē, tad vecāki, kas parasti gaida tūlītējus rezultātus, var vilties. Es izpētīju novērojumu rezultātus par bērniem, kurus rosināja piedalīties teātra spēlēšanā un lugu sacerēšanā. Pamatskolas pirmajā klasē viņi mācījās viduvēji vai pat zem vidējā, un tad strauji izrāvās uz priekšu, atstājot citus bērnus tālu aiz sevis.
Es jau nemaz neiesaku bērniem spēlēt lomas izrādēs vai ķēmoties. Es domāju pašizteiksmi caur ķermeņa kustībām un vārdiem, atšķirībā no pašizteiksmes caur zīmuļiem un mūzikas instrumentiem. Pats vērtīgākais šajās spēlēs - tā ir iespēja tieši un brīvi pašizteikties attiecībās ar citiem grupas locekļiem.
Profesors Kuņjo Akucu veica pētījumus „Agrās attīstības asociācijas” uzdevumā un noskaidroja, ka slikta stāja veidojas no nepietiekamas fiziskās trenētības zīdaiņa vecumā.
Bērni sāk staigāt, pats agrākais, astoņu mēnešu vecumā. Ja šajā vecumā tos netrenē pamatkustībās, tad tie nekad neiegūs šīs iemaņas, kuru pamatus veido attiecīgie smadzeņu apgabali. Tādā nozīmē agrīniem iešanas treniņiem ir tāda pati loma kā agrīnām mūzikas un svešvalodu stundām.
Tagad es sīkāk parunāšu par bērna fizisko audzināšanu, lai pārliecinātu vecākus, ka, pirmkārt, kustības pamata iemaņas jātrenē pašā agrākajā bērnībā un, otrkārt, pareiza fiziskā sagatavotība lieliski rosina bērna prāta attīstību.
Zīdaiņa vecumā bērna smadzenes neattīstās atsevišķi no ķermeņa. Garīgā attīstība noris paralēli ar fizisko un sensoro attīstību. Piemēram, peldēšana attīsta ne tikai muskuļus, bet arī refleksus.
Profesors Acuku raksta: "Fiziskie vingrinājumi uzlabo visu orgānu darbību un paaugstina bērna pretošanās spēju ārējiem stresiem".
Protams, bērns jau izaugs, pat ja jūs to vienkārši barojat un rūpējaties par to. Bet, ja jūs viņam neko vairāk nedodat, tad tas dotumu kopums, ar ko viņš piedzimst, paliks neattīstīts. Fiziskie vingrinājumi - viens no galvenajiem viņa attīstības komponentiem. Tie stimulē muskuļu, kaulu, iekšējo orgānu un smadzeņu attīstību. Ir ievērots, ka bērns, kurš agri sāk staigāt, izaug ļoti apķērīgs. Iespējams, ka cēlonis ir tajā apstāklī, ka intensīva fiziskā slodze sekmē intelekta attīstību.
Vai starp jūsu paziņām ir daudz kreiļu? Visdrīzāk, viens vai divi. Bet cilvēku, kas vienādi veikli rīkojas ar abām rokām, vēl mazāk. Es nezinu, vai Ādams un Ieva bija labroči, bet kaut kādā cilvēces attīstības etapā labās rokas izmantošana kļuva par normu. Pasaulē viss paredzēts labročiem - automašīnu vadība, sporta inventārs, virtuves iekārtas un instrumenti. Tādēļ pēc tradīcijas vecāki māca bērniem izmantot labo roku.
Amerikā ir daudz vairāk cilvēku nekā Japānā, kas vienādi veikli pārvalda gan labo, gan kreiso roku. Bet labroču tomēr ir vairāk kā kreiļu. Vai šim labas rokas pārsvaram ir kāds pamats? Ir teorija, ka uzsvars uz kreiso roku pārpūlējot sirdi. Bet es nekad neesmu sastapis kreiļus ar slimu sirdi. Es pazīstu vienu cilvēku, kas, būdams kreilis, bērnībā uztrenēja labo roku un tagad viegli un brīvi pārvalda abas rokas. Kad es par to izdzirdu, es mēģināju uztrenēt savu kreiso roku, bet nesekmīgi. Manos gados tas jau vairs nav iespējams: kreisā roka velk ķeburus, un pat bumba lido mērķim garām.
Labā un kreisā roka dzimušas vienlaikus, to anatomija ir vienāda. Kāpēc tad tās funkcionē dažādi? Acīmredzot tāpēc, ka bērnībā pret tām bijusi dažāda attieksme.
Pērtiķi neizšķir labo un kreiso roku, tie brīvi izmanto abas ēšanā un spēlēs. Tādējādi cilvēks šajā ziņā ir mazāk pilnīgs kā pērtiķis.
Ir pieļāvums,- ja māte vienmēr turēs bērnu kreisajā rokā ēdināšanas laikā, lai ar labo roku darītu vēl ko citu, tad viņa labā roka visu laiku būs piespiesta, un kreisā roka attīstīsies labāk. Reizēm bērns nejauši sāk rakstīt ar kreiso roku, un tā attīstās labāk nekā labā.
Katrs var vienādi attīstīt labo un kreiso roku, ja sāks to darīt agrā bērnībā. Es jau runāju par to, ka pirkstu trenēšana sekmē intelekta attīstību. No šī redzes viedokļa jāizvairās no kreisās rokas atstāšanas novārtā.
Sakarā ar intensīvo automašīnu kustību mēs jau vairs neredzam bērnus, kas spēlējas uz ielas. Viņus aiz rokas ved mātes un neļauj tiem soļot pašiem. Pirms jūs sākat žēloties, ka jums nav laika vilkties jūsu bērnam ērtā ātrumā, padomājiet par to, cik noderīga viņam ir iešana.
Iešanā piedalās viss ķermenis. No 639 jūsu ķermeņa muskuļiem 400 piedalās iešanā. Atšķirībā no citiem fiziskiem vingrinājumiem iešanā ritmiski mijas saspringums un atslābinājums. Pareizi ejot, vienas kājas muskuļi sasprindzinās, kamēr otras kājas muskuļi atpūšas. Noris līgana kustība bez enerģijas zaudēšanas.
Ne velti daudzi rakstnieki izsakās, ka tad, kad tiem neveicas darbs, viņi veic pastaigu, kuras procesā parādās jaunas idejas. Droši vien iešana stimulē domāšanas procesu. Mēs pat nemanām iešanas procesu, uztverot to kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Bet tas nebūt nav tā. Kā parāda gadījums ar divām meitenēm, kas izauga vilku barā, bērns tikai rāpos, ja viņam apkārt būs būtnes, kas pārvietojas uz četrām. Ļoti svarīgi, lai bērnu mācītu pareizi iet no agra vecuma.
Laulātie Ikedas, abi vingrotāji, nolēma savu pirmdzimto trenēt pēc mūsu „Agrās attīstības asociācijas” izstrādātās sistēmas. Bērns drīz parādīja apbrīnojamas sportiskās spējas. Vecāki nolēma, ka talantus viņš mantojis noviņiem, ka tie viņam "asinīs". Tāpēc ar otro bērnu viņi speciāli nenodarbojās, un tas neparādīja nekādas sportiskās spējas, kaut arī piedzima tiem pašiem vecākiem sportistiem. Laulātie secināja, ka kustību spējas ir maz atkarīgas no iedzimtības, bet vairāk no treniņa.
Mūsu miesas uzbūve un kustību koordinācija tiek nodotas iedzimtības ceļā. Bet tas, kā jūs mācēsiet attīstīt dotumus, kurus saņēmāt no dabas, ir atkarīgs no treniņa. No dzimšanas brīža jums var būt lieliski dotumi peldēšanā vai vingrošanā, bet bez atbilstoša treniņa šie dotumi netiks realizēti. Tai pašā laikā bērns, kas piedzimis ar sliktiem fiziskiem dotumiem, var sasniegt ievērojamus panākumus sportā.
Ģeniālais brālis un māsa, par kuriem jau stāstīju, kas runā septiņās valodās, piedzima fiziski vāji. Bet neatlaidīgu skriešanas un pumpēšanās treniņu rezultātā viņi sasniedza labus rezultātus. Mazāko meiteni sāka trenēt 11 mēnešu vecumā, bet viņas vecāko brāli divarpus gadu vecumā. Tāpēc māsa skrien pat ātrāk par brāli. Šis piemērs vēlreiz parāda, ka kustību spējas ir atkarīgas ne tik daudz no iedzimtības, kā no agrīnas trenēšanas. Tas, ko sauc par iedzimtu sporta talantu, patiesībā ir rezultāts bērna augšanai sportiskā vidē.
Es jau stāstīju, kā peld tikai dažus mēnešus veci bērni un ka bērns, kas tikai mācās staigāt, var iemācīties braukt ar skrituļslidām, kamēr pieaugušam apgūt šo prasmi ir ļoti grūti, reizēm tik grūti, ka zūd jebkura vēlēšanās mācīties. Es sāku spēlēt golfu pēc 40 gadiem. Kaut gan jau 15 gadus cītīgi trenējos, vēl arvien spēlēju slikti. Ja es būtu sācis spēlēt bērnībā, tad, esmu pārliecināts, spēlētu daudz labāk, nepatērējot šīs prasmes apgūšanai daudz pūliņu.
Kāds mans paziņa sāka savus bērnus mācīt spēlēt golfu, kad vienam bērnam bija septiņi, bet otram deviņi gadi. Mazākais ievērojami apsteidz vecāko, pat tagad, pēc 8 gadiem, kaut vecākais ir atlētiskas miesas būves un pārspēj jaunāko citos sporta veidos. Tēvs centās izprast, kur ir mazākā bērna panākumu atslēga. Vienīgais izskaidrojums - tas agrāk sāka trenēties.
Gribu dot jums padomu: lai bērns strādā tik, cik viņam gribas, bet ar vienu noteikumu- jums nav svarīgs viņa darba rezultāts.
Bērnam nav svarīgs viņa darbības rezultāts, bet pats process. Turpretī mēs, pieaugušie, gribam, lai katrs bērna darbs tiktu novests līdz galam. Te mēs paši sev redzam atšķirību starp darbu un izklaidi.
Lai cik vienkāršs nebūtu darbs, mums bērnam jāparāda, kā tas darāms. Darbs bieži prasa piesardzību un uzmanības koncentrāciju, kas nav nepieciešams spēlē. Tāpēc bērna piedalīšanās vienkāršos mājas darbos ir ļoti noderīga viņa intelekta un motorisko spēju attīstīšanā . Ir dīvaini, ka daudzi vecāki neiedomājas, ka bērns var kopā ar vecākiem ravēt sakņu dārzu, laistīt to, mazgāt grīdas, kārtot māju. To viegli iemācīties, un tam ir tiešs sakars ar ikdienas dzīvi. Protams, vieglāk ir atstāt mazuli savā ziņā. Spēlēties bērns nav jāmāca, daudz grūtāk to iemācīt veikt vienkāršus mājas darbus. Bet tie vecāki, kas, lai atvieglotu savu dzīvi, spriež,- "likt maziem bērniem strādāt ir nežēlīgi", noskauž savam bērnam lielas vērtības.
Es saņemu daudz vēstuļu. Daži nepiekrīt maniem uzskatiem, kaut gan lielākā daļa ir vienisprātis. Diemžēl daudzi uzskata agro audzināšanu par sagatavošanos bērnudārzam vai kā talantu audzināšanu.
Kāda māte raksta: "Man šķiet, galvenā problēma ir skolas izglītības nepilnībā, bet ne agrajā bērnībā. Es šaubos, ka šodienas skola var turpināt to, kam ielikti pamati ar agro audzināšanu. Vienīgais kritērijs skolā - atzīme eksāmenā. Vai šī sistēma nenogalē visas pārējas spējas, kuras izdevies jau daļēji attīstīt agrajā bērnībā?"
Man arī ir šaubas par skolas sistēmas saprātīgumu Japānā, kur visi bērni sešu gadu vecumā sāk iet skolā, mācās pēc vienas programmas, lai pēc tam iestātos augstskolās. Šī sistēma ir vienlīdz neapmierinoša talantīgiem bērniem, kuriem ir pārāk viegli, un bērniem ar sliktām spējām, kuriem ir pārāk grūti. Standartizglītība nevar izaudzināt cilvēkus, kas spētu uzņemties atbildību par sabiedrības attīstību XXI gadsimtā.
Tieši izglītības sistēmas nepilnvērtības dēļ es pievēršu tik lielu uzmanību agrajai attīstībai. Pareizi audzinot, agrā vecumā bērns arī skolā mācīsies sekmīgāk. Viņš vieglāk pārcietīs "atzīmju iegūšanas" sistēmu skolā. Ja tiks iesētas labas sēklas viskritiskākajā agrās attīstības periodā, bērns izaugs pietiekami stiprs, lai pretotos jebkurām grūtībām.
Vēl vairāk, es neticu, ka pastāvošā izglītības sistēma būs mūžīga. Esmu pārliecināts, ka vecāki panāks nepieciešamās izmaiņas. Tādējādi viņu rokās atrodas sabiedrības un nākamo paaudžu liktenis.
Vecāki man bieži iebilst: "Man nav ne tik daudz naudas, ne laika nodarboties ar bērnu. Jūsu idejas ir tiem, kam tas viss ir." Bērna audzināšana nepavisam nav laika vai naudas jautājums.
Protams, daudzi vecāki ved savus bērnus uz mūzikas vai svešvalodu stundām tikai prestiža dēļ. Tad nav brīnums, ka daudzi izturas pret agro attīstību kā bagāto ļaužu nodarbi. Bet tas ir tikai pirmais iespaids. Patiesībā mazāk nodrošinātiem vecākiem nav vienkārši atrast laiku un naudu tādām nodarbībām ar bērniem, bet mūzikas un svešvalodu nodarbības nav vienīgais veids, kā attīstīt jūsu bērna dotumus. Mīloši vecāki atradīs arī citas apmācības iespējas. Ja laikam un naudai nebūtu tik lielas nozīmes, kā daudzi uzskata, ar ko tad var izskaidrot faktu, ka bagātajās ģimenēs bieži izaug stulbeņi, bet nabagajās - talantīgi bērni. Tātad atslēga nav tikai naudā, bet galvenokārt vecāku mīlestībā un uzcītībā, mērķtiecībā.
Pašreizējā Japānas izglītības sistēmā visi skolu beigušie jaunie cilvēki var iestāties augstskolā neatkarīgi no izcelšanās, sociālā statusa vai mantiskā stāvokļa. Tas pats par sevi ir lieliski, bet tāda sistēma radījusi kādu ļaunumu - augstākā izglītība tagad tiek uztverta kā pašmērķis un tās nozīme tiek pārspīlēta.
Uzskata, ka nav iespējams izveidot labu karjeru bez augstākās izglītības, tādēļ visi mācās. Labas universitātes diploms garantē darbu prestižā kompānijā. Visi iet pa vienu un to pašu ceļu, kārtojot eksāmenu pēc eksāmena, sākot no pamatskolas. Tāpēc vecāki agro audzināšanu uztver kā pirmo pakāpienu ilgā ceļā, kas orientēts uz nepārtrauktu eksāmenu kārtošanu.
Cik ilgi noturēsies šodienas vērtības mūsu ātri mainīgajā pasaulē? Tas, ko augstu vērtē šodien, var būt bezvērtīgs rīt, un vēl jo vairāk pēc divdesmit - trīsdesmit gadiem, kad šodienas bērns kļūs pieaudzis.
Jūsu bērns būs nekam nederīgs, ja jūs to audzināsiet, balstoties uz šodienas vērtībām.
"Es esmu tik aizņemta ar bērnu, ka man nav laika viņa izglītošanai. Lai paliek teorijas, bet kur ņemt laiku to īstenošanai, iemiesošanai?".
Mātes bieži reaģē uz maniem padomiem tādā veidā. Esmu pārliecināts, ka nevajag atdalīt rūpes par bērnu, tā kopšanu no viņa audzināšanas. Tas taču ir viens veselums. Jūsu attieksme pret viņu ir iedarbība uz viņu. Dažas mātes uzskata, ka viņām jāstrādā bērna labā, citas domā, ka viņām bērns tikai jāpabaro. Pati labākā audzināšana bērnam ir mātes mīlestība. Ja māte tam nepiekrīt, kāpēc tad viņa vispār gādā bērnu?
Bērna audzināšana sākas ar vecāku audzināšanu. Tas tad arī ir šīs grāmatas uzdevums. Es ceru, ka šo grāmatu lasošie vecāki man to neņems ļaunā.
Neuzticiet savu bērnu audzināšanu citiem, sevišķi, kamēr bērns ir mazs. Tikai vecāki, un sevišķi māte, to var izdarīt veiksmīgi. Un tāpēc viņiem visu laiku vajag mācīties un domāt. Vecākiem pašiem jāizvēlas audzināšanas metode, kura tiem šķiet vispārliecinošākā. Ar to es nedomāju, ka viņiem noteikti būtu jāapmeklē kādas mācību iestādes. Pilnīgi pietiekama ir pašizglītība. Tie, kas gatavo sevi par skolotājiem, ne tikai dziļi studē priekšmetu, kuru viņi gatavojas pasniegt, bet arī bērnu psiholoģiju, vecumposmu un attīstības psiholoģiju, pedagoģiju.
Taisni tāpat arī mātei, kas ir pirmā un galvenā savam bērnam, vajag apgūt pedagoģijas pamatus, lai zinoši audzinātu savu bērnu.
Viena no lamatām, kurās iekrīt mātes - pašpārliecinātība. Pašu labāko nolūku vadīta māte var kļūt par diktatoru, visā uzspiest bērnam savu gribu. Šī tendence pastiprinās, ja mātei ir noslēgts dzīvesveids laikā, kad viņa rūpējās par mazuli. Māte nedrīkst izjust, ka viņa vien atbildīga par bērnu, ka visas rūpes par mazuli gulstas uz viņu. Un ne tikai vīram jāpalīdz jaunajai mātei, ja iespējams, bet arī vectēvam un vecmāmiņai, lai māte varētu iekļauties dzīvē arī aiz mājas sliekšņa. Bet pats galvenais - visu laiku mācīties no sava bērna, lai atbrīvotos no ieraduma skatīties uz to no augšas, visā, kas attiecas uz bērna labklājību, balstīties tikai uz saviem jēdzieniem, sapratni un vajadzībām.
"Mēs visi nākam no bērnības". Es pat teiktu, ka "bērns - pieaugušā skolotājs". Tas attiecas ne tikai uz mazu bērnu, bet visu dzīvi.
Katram pieaugušajam ir ko pamācīties no bērna. No seniem laikiem cilvēks tiecies izzināt pats sevi. Tam veltītas tādas zinātnes, kā bioloģija, medicīna, psiholoģija. Es neuzskatu, ka vecākiem jāapmeklē bioloģijas vai filosofijas kursi, bet apmierināties ar sasniegto arī nevajag, lai nepazaudētu objektivitāti savas rīcības novērtējumā. Tāpat svarīgi objektīvi novērtēt sava bērna izturēšanos un jūtas. Šādi rīkojoties, māte pastāvīgi veiks atklājumus, kuri palīdzēs tai sava bērna audzināšanā.
Vēsture pazīst ne mazums ģēniju, kuri cilvēces attīstībā ienesuši milzu ieguldījumu, bet personiskajā dzīvē viņi parasti bijuši nelaimīgi, jo bijuši emocionāli nelīdzsvaroti un fiziski vāji.
Cilvēki nepiedzimst ne par ģēnijiem, ne neveiksminiekiem. Lielu cilvēku biogrāfijās bieži atrodam, ka viņu personiskās dzīves nesakārtotība bieži sakņojas bērnībā. Piemēram, bieži viņu vecāki, sevišķi tēvi, bijuši pārāk cītīgi audzinātāji. Protams, pats par sevi tas ir labi, vēl vairāk, tikai, pateicoties tēviem, bērnu talanti bijuši tik spoži. Tomēr tādi tēvi, taupot laiku derīgām nodarbībām, neļaujot saviem bērniem spēlēties ar vienaudžiem, atņem tiem saskarsmes bagātības un fizisko trenētību. Lai cik talantīgi nebūtu šie cilvēki, bet personiskajā dzīvē viņi bijuši nelaimīgi nepareizās audzināšanas dēļ.
Kā piemēru ņemsim franču filozofu Blēzu Paskālu, pazīstamo "Domu" autoru. Viņu audzināja tēvs lielā stingrībā. Paskāla tēvs lika uz dēlu lielas cerības. Tēvs atstāja valsts dienestu, lai pilnībā nodotos dēla audzināšanai. Viņš mācīja ģeogrāfiju, vēsturi, filosofiju, valodas, matemātiku, nelika iekalt, bet attīstīja zēna prātu uzmanīgi un secīgi. Paskāls kļuva par ievērojamu matemātiķi, fiziķi un reliģijas filosofu. Daudzi atceras viņa slaveno izteikumu: "Cilvēks ir vienkārši vara niedre, bet domājoša niedre.". Bet tikai retais zina viņa atzīšanos, ka viņam nav bijis nevienas laimīgas dienas visā dzīvē. Blēzs Paskāls nodzīvoja tikai 39 gadus. Zēna māte nomira, kad tam bija tikai trīs gadi, un viņš faktiski nepazina mātes glāstus. Viņam bija atņemta vienaudžu sabiedrība, viņš satikās tikai ar savu tēvu un dzīvoja pastāvīgā stingrībā. Protams, tas nevarēja neietekmēt viņa veselību un psihi.
Tēvs var izaudzināt no bērna ģēniju, bet tikai māte izaudzinās no tā labu cilvēku, kurā organiski savīsies garīgās (dvēseles) un fiziskās spējas. Lūk, kāpēc ir svarīgi, lai agrā bērnībā audzinātāja būtu māte.
Audzināšana bieži asociējas ar vardarbību pret personību, ar bērna vēlmju ignorēšanu. Protams, mazulis vēl nevar izteikt savas vēlmes, bet mātei jāprot tās atpazīt. Tas ir viens no galvenajiem viņas uzdevumiem. Piespiežot darīt kaut ko pret viņa gribu, jūs graujat mazuļa ticību sev. Droši vien sakarā ar to, ka izglītība paredz zināšanu nodošanu no skolotājiem uz mācekļiem, katrs, kas nonāk skolotāja vai audzinātāja lomā, neviļus nonāk dodošā pozīcijā. Es personiski uzskatu, ka tādā nozīmē labāka apmācība atrodama ārpus tām robežām ,ko saucam par izglītību. Piemēram, neviens vecāks neuzskata, ka tieši viņš apmāca bērnu dzimtajā, „ mātes” valodā. Tomēr tieši saskarsme ar vecākiem mudina bērnu mācīties runāt, kaut arī tā it kā nav izglītība.
Mātes runa, jūtas un rīcība vienmēr tiek nodotas bērnam, ietekmējot tā rakstura un spēju veidošanos. Citiem vārdiem, viņu saskarsme jau pati par sevi ir "izglītība". Bērna apmācība dažādās iemaņās - tā ir tikai viena izglītības puse.
Kad bērnam rodas vēlme kaut ko darīt bez jebkādas piespiešanas, tas ir pats ideālākais apmācības veids. Tādējādi bērna agrā audzināšana atkarīga no mātes un bērnam apkārt esošo cilvēku iedziļināšanās un uzmanības. Grāmatas "Šīs pasaules varenie" autors, vācu ķīmiķis Ostvalds uzskata, ka talantus veido grāmatas un pamudinājumi. Lielu cilvēku vecāki neuzspieda tiem grāmatas - tās šiem bērniem bija visapkārt no pašas agras bērnības. Tiem nekad neteica: "Es gribu, lai tu kļūtu par lielu cilvēku". Viņiem teica citādāk: "Es nešaubos, ka tu spēsi kļūt par lielu cilvēku".
Tikai Japānā vien ik gadus dzimst vairāk nekā divi miljoni bērnu. Senos laikos ģimenēs parasti bija 5-6 bērni, sekojot bauslim "Audziet un vairojieties". Tagad vidējā ģimenē parasti ir divi bērni. Citiem vārdiem sakot, lielākā daļa no šiem diviem miljoniem bērnu bijuši „gaidīti”- ieplānoti. Šiem bērniem ļoti laimējies - viņi ir gribēti bērni. Tomēr vai viņi visi saņem pienācīgu kopšanu un izglītību- „veidošanu”? Baidos, ka ne. Kaut arī vecāki bērnu dzimšanu iepriekš plāno, tomēr, kad viņš nonāk dienasgaismā, viņi to bieži atstāj savā vaļā. Nav šaubu, ka pirmajos trīs dzīves gados audzināšanai jāpievērš sevišķa uzmanība.
Mūsdienās daudzas mātes pārtrauc grūtniecību bez nopietna iemesla. Aborts - ļaunums, dzīvības sēklas iznīcināšana. Sabiedrība nosoda abortu, bet nenosoda vecākus, kuri nenodarbojas ar savu bērnu audzināšanu, tik vien piepūloties, kā dodot tam dzīvību. Manuprāt, tas ir pat ļaunāk kā aborts, tam nav nekāda attaisnojuma.
Pēc kara Japānā, kā arī citās zemēs, dzīve bija ļoti smaga cīņa par izdzīvošanu. Tādēļ daudzi bērni auga bez pienācīgas uzmanības un rūpēm par tiem. Bet pašreizējos apstākļos nekas nevar attaisnot bezrūpību attiecībā pret bērniem.
Agri vai vēlu bērns sasniedz vecumu, kad viņš jau var atbildēt uz vecāku pārmetumu: "Es nelūdzu tevi laist pasaulē. Nav tagad ko gānīties.". Un viņam būs taisnība. Patiesi, bērns radies pasaulē, tikai pateicoties saviem vecākiem, un tie pilnībā atbild par viņu, kamēr tas neizaugs un neiegūs neatkarību.
Apbrīnojami, ka daudzi vecāki ilgi nevar vien šķirties no ilūzijas, ka viņi ar to var darīt visu, kas tiem ienāk prātā, kamēr bērns atrodas viņu aizbildnībā. Viņi var teikt: "Es gribu viņu padarīt par inženieri!" vai "Es gribu, lai viņš būtu muzikants!", it kā pasūtītu uzvalku pie drēbnieka.
Kad mātes taujā doktoram Suzuki: "Vai no mana bērna kaut kas iznāks?", viņš parasti atbild: "Pilnīgi nekas". Bet, ieraudzījis vīlušās mātes, piebilst: "Viņš kļūs ne par kaut ko, bet par lielisku cilvēku."
Piederības sajūta attiecībā pret savu bērnu ir ļoti izplatīta. Tas ir cēlonis paša bērna gribas pilnīgai ignorēšanai. Ja bērns tādu attieksmi pieņēmis, pirms izveidojusies viņa paša griba, viņš pēc tam visu dzīvi var šaubīties par saviem spēkiem. Tā vietā, lai plānotu sava bērna nākotni, labāk uzmanīgi pavērot viņu. Vecāku uzdevums - sniegt savam bērnam pēc iespējas plašāku izvēli, lai pats bērns pieņemtu lēmumu, par ko viņš kļūs. Ne jau vecāki, bet pats bērns - savas nākotnes saimnieks.
Nu jau 20 gadus Japānā darbojas jaunā demokrātiskā audzināšanas sistēma, ko ieviesa pēc kara. Tā ļāvusi daudziem cilvēkiem iespiesties tādās nodarbinātības sfērās, kas tiem agrāk bijušas slēgtas. Bet šajā sistēmā jau sāk parādīties trūkumi. Nekad agrāk uz agro attīstību neskatījās kā uz pakāpienu ceļā uz augstāko izglītību, kaut vēl nesen vecāki nepievērsa sevišķu uzmanību tam, kur tieši bērni iegūs izglītību.
Diemžēl, jo vairāk vecāki norūpējušies par audzināšanas jautājumiem, jo vairāk tie pakļauti dažādām ietekmēm. Tie sāk mētāties no viena jauninājuma pie otra. Kad tika atmesta vecā audzināšanas sistēma, šie vecāki nolēma, ka tajā viss ir slikts. Tie ļāva saviem bērniem darīt visu, kas tiem ienāk prātā, tie atstūma vecmāmiņas no bērna audzināšanas.
Es nešaubos,- ja demokrātisko audzināšanu sāks stingri kritizēt un sāks propagandēt spartiskāku audzināšanu, vecāki atkal aicinās vecmāmiņas un vectētiņus audzināt bērnus. Tādas mātes seko audzināšanas modei tāpat kā ģērbšanās manierei.
Protams, kāpēc gan nepamēģināt audzināšanas metodi, kas jums šķiet noderīga. Bet, ja mātei nav neatkarīgas domāšanas, spriedumu, kā gan viņa var būt laba audzinātāja? Gan spartiskā, gan brīvā audzināšana ir labas dažādos (un dažos) apstākļos un dažādā vecumā.
Mātēm vairāk jāpaļaujas uz sevi un jābūt pamatotām savā audzināšanas sistēmas izvēlē. Mētāšanās no vienas galējības citā var bērnam atnest tikai ļaunumu. Pārliecība par sevi, rakstura stingrība ir ļoti svarīga bērna audzināšanā. Tomēr, ja māte atrodas kļūdainas teorijas ietekmē un paliek cieta un nedod nekādas atlaides, tas ir kaitīgi bērnam. Tāpat nekas labs neiznāks, ja tā izturas pret audzināšanu bezrūpīgi un nenopietni. Bērna audzināšana mātei ir pats galvenais darbs, un tajā nevar būt vieglu ceļu. Mātei jāizstrādā sava pašas pieeja audzināšanai, brīva no modernajām kustībām un plūsmām, štampiem un atvieglotajām metodēm.
"Mans bērns ir ļoti talantīgs. Es likšu tam mācīties mūziku.", "Kaimiņu bērns mācās spēlēt vijoli, arī mans to darīs.".
Tāda pieeja audzināšanai ir mātēm, kuras virza tikai pašu godkāre. Bez tam agrā audzināšana vienmēr tikusi uzskatīta par elites vai ģēniju privilēģiju. Patiesi, bērni, kuriem vecāki-snobi liek nodarboties ar mūziku, bieži ir nepatiesi un nedabiski, un tās ir mātes, kas tiem iepotējušas viltus apjēgu par prestižu un sāncensību. Mūzikas stundas, kuru uzdevums ir attīstīt bērnu, kļūst tam par dvēseles moku avotu.
Mūzikas stundas nav pašmērķis, bet līdzeklis noteikta mērķa sasniegšanai. Jums skaidri jāredz, ko no šīm stundām bērns iegūst, un kādas spējas viņā atraisās, pateicoties tām. Pašām par sevi tam nav nekādas vērtības.
Doktora Suzuki klasē vienmēr ir bērni, kuri spēlē labāk par citiem. Mātes vēlēšanos, lai bērns būtu labāks par citiem, nav iespējams apmierināt - vai nu tai jāatbrīvojas no nevajadzīgās godkāres, vai arī jāpārtrauc vest bērnu uz mūzikas nodarbībām.
Protams, var jau lepoties ar māku spēlēt vijoli. Tas labdabīgi ietekmē bērna vispārējo attīstību. Mans dēls ieguva pārliecību par saviem spēkiem, pateicoties vijoļspēles stundām, un tikai pēc tam sasniedza panākumus citās sfērās.
Kad vecāki gaužas par bērna nepaklausību, es uzskatu, ka viņi tajā paši vainīgi.
Doktors Suzuki man stāstīja par kādu māti, kurai bija ļoti sliktas attiecības ar savu bērnu, un viņa reizumis, izmisuma pilna, sauca: "Par kādiem grēkiem Dievs man sūtījis šo drausmīgo bērnu?" Uz to doktors Suzuki viņai reiz teica: "Tas viss tikai tādēļ, ka jūs viņu pastāvīgi rājat. Viņš tāpēc ir visu laiku kā uzvilkts. Jūsu mazulis jums labāk klausīs un jūs cienīs, ja jūs laiku pa laikam atzīsiet savas kļūdas". Pēc kāda laika šī māte atnāca pie doktora Suzuki ļoti apmierināta un pastāstīja, ka, kļuvusi pazemīga, viņa sakārtojusi savas attiecības ar dēlēnu.
Apzinīgas mātes bieži žēlojas, ka viņu prasīgums tiek uzņemts ar neapmierinātību. "Tev jau viegli runāt, tev pašai tas nav jādara.". Vai bērnam taisnība? Pavēle nav labākais audzināšanas paņēmiens. Ja bērnam nākas sasprindzināt visus savus spēkus tajā pašā laikā, kad pieaugušie dara tikai desmito tiesu vai pat pusi no tā, ko varēja darīt kā vecāki, tad nekas labs no visa tā neiznāks. Vecākiem jāatrod paņēmiens parādīt bērnam, ka viņi arī cenšas, kaut ko dara kopā ar bērnu.
Tāda veida pavēles kā: "Izdari to!", "Iemācies šito!" laikā, kad tēvs sēž krēslā ar avīzi - tā ir laiska cilvēka metode. Audzināt bērnu - tas nozīmē visu laiku audzināt sevi.
"Audzēknis pārspējis skolotāju" - tam jābūt galvenajam audzināšanas mērķim.
Esmu daudzreiz teicis, ka talanti nepiedzimst, tos izaudzina. Pat ja pieņemam par aksiomu, ka 100% cilvēka spēju ir iedzimtas, tad tas nozīmē, ka bērnam jāsasniedz vismaz savu vecāku līmenis. Ja jums nav izdevies izaudzināt savu bērnu tā, lai viņš jūs pārspētu kaut nedaudz, tas nozīmē, ka jūs esat bijuši laiski vecāki.
Mūsu „Talantu Skolā” likām bērniem daudzas reizes noklausīties kādu plati. Tur bija ierakstīts skaņdarbs vijolei, ko viņi mācījās. Pēc tam es lūdzu nospēlēt labāk kā to, ko viņi dzirdēja ierakstā, un viņi ļoti centās. Beigu beigās daudziem tas izdevās, un nav jau brīnums, jo platē bija ierakstīts skaņdarbs manā izpildījumā.
Atklāti runājot, „Talantu Skolas” galvenā ideja - mācīt bērnu tā, lai viņi pārspētu skolotājus. Labākos mēs saucam "studenti", bet pārējos "studenta mācekļi". Ja skolnieks nebūtu spējīgs kaut sasniegt skolotāju līmeni un pēc tam mācīt citus, tad sabiedrība vienkārši degradētos.
Audzēknim jāpārspēj skolotājs - citādi nebūs iespējams progress.
Protams, visi vecāki grib, lai bērns ietu tālāk par viņiem. Pat ja vecāku spējas nav lielas, bērni var gūt panākumus zinātnēs.
Šodienas pasaulē pirmais, kas krīt acīs, tas ir savstarpējās uzticēšanās deficīts starp cilvēkiem, kas izsauc haosu sabiedrībā, vardarbību, ekoloģiskās problēmas. Nekādas bagātības un dzīves ērtības neatnesīs mums mieru un laimi, ja nebūs uzticēšanās starp cilvēkiem.
Katrs skolnieks Japānā zina, ka cilvēkiem jāuzticas un nevajag radīt liekas grūtības citiem. Tomēr atcerēties - tas ir viens, bet iemiesot šos lieliskos principus dzīvē - pavisam kas cits. Šī neatbilstība diemžēl ir ļoti raksturīga cilvēka dabai. Bērns neiemācīsies uzticēties cilvēkiem, ja viņš šo principu apguvis tikai teorētiski. Vienīgi reālajā dzīvē viņš iemācīsies uzticēties cilvēkiem.
Ja šo uzticēšanās principu cilvēkiem bērns iezīdis ar mātes pienu, viņšizaugs par personību, kas spēs uzņemties atbildību par sabiedrības nākotni.
Pat, ja bērns ir daudz gudrāks par citiem, bet neuzticas cilvēkiem, viņš nespēs neko daudz panākt dzīvē.
Modernā izglītības sistēma piešķir pārāk lielu nozīmi eksāmeniem un atzīmēm, bet ignorē un nekādi nerosina uzticēšanos starp cilvēkiem. Tāpēc jo vairāk svarīgi, lai šo kvalitāti ieaudzinātu agrā bērnībā. Tas ir galvenais pirmsskolas audzināšanas uzdevums.
Slavējot mūsu augsto civilizācijas līmeni, mēs aizmirstam par kariem, rasu aizspriedumiem un nacionālajām pretišķībām. Bet mēs ar tām sastopamies, neskatoties uz tādu organizāciju kā ANO, UNESCO un VAO( kas ir šī??) u.c. pastāvēšanu. Līdz tam laikam, kamēr mēs neieaudzināsim sevī savstarpējo iecietību un uzticēšanos, mēs nesasniegsim mieru starp tautām. Ienaidu nodod no paaudzes paaudzē, nesaticība un agresivitāte, antagonisms un aizdomīgums kļuvuši par cilvēku gandrīz bioloģiskām iezīmēm. Uzsūkuši šīs jūtas bērnībā, cilvēki tikai ar lielām grūtībām var no tām atbrīvoties.
Mums, pieaugušajiem, nevajag potēt mūsu bērniem šos aizspriedumus. Mazuļi vēl nav saindēti ar rasu naidu. Ja agrā bērnībā baltie un melnie bērni spēlēsies kopā kā līdzīgi ar līdzīgiem, tie izaugs ar sajūtu, ka cilvēku atšķirības pēc ādas krāsas ir tikpat dabiskas kā atšķirības viņu ārienē un augumā. Ja viņiem tomēr pielips rasu aizspriedumi, tad tikai no pieaugušajiem. Tiem, kas patiesi grib izbeigt karus, jārūpējas ne tikai par politisko situāciju pasaulē šodien, bet arī par mazo bērnu audzināšanu, lai kādus pūliņus un dažāda veida resursus tas neprasītu. Tieši šodienas bērni veidos nākotnes sabiedrību.
Miers visā pasaulē vairs nav atkarīgs no mums, šodienas pieaugušajiem, tas atkarīgs no paaudzes, kas pašlaik vēl autiņos.
Es nepārspīlēju agrās audzināšanas lomu, nezinu, vai mani vārdi kaut kā darbosies. Iespējams, daudzas lietas izsauks kritiku, pat mani pamata apgalvojumi, audzināšanas metodes un tas, kā es saprotu mātes lomu. Bet tomēr ceru, ka mana grāmata liks cilvēkiem kaut ko mainīt pasaulē, piesaistīt uzmanību bērna agrās attīstības problēmai, sevišķi līdz 3 gadu vecumam. Es ticu, ka mana grāmata - pirmais solis ceļā uz šo mērķi.
Saturs
Pēc trim gadiem jau var būt par vēlu............................ 1
Ievads angļu izdevumam........................................................ 2
Latviskās versijas autora priekšvārds........................ 5
Priekšvārds.................................................................................. 7
1. daļa Bērna potenciālās iespējas.................................. 9
Svarīgs laika posms.......................................................................... 9
Bērnudārzā - tas jau ir par vēlu....................................................... 9
Katrs bērns var mācīties labi - viss atkarīgs no apmācības metodes 10
Agrās apmācības mērķis nav ģēniju audzināšana........................ 11
Pati mazā cilvēkbērna nepietiekamā un nepilnīgā attīstība sākotnē liecina par tā milzīgajām potenciālajām iespējam.............................................................................................. 11
Smadzeņu struktūra izveidojas triju gadu vecumā..................... 12
Bērna nedrošība nepazīstamu cilvēku klātbūtnē - pierādījums spējai atpazīt tēlus 13
Modernā audzināšana kļūdās, samainot vietām "stingrības" un "visatļautības" periodus 14
Kādas tad ir mazā cilvēkbērna patiesās spējas........................ 14
Pieaugušo jēdziens par "grūti" un "viegli" bērniem neder............ 14
"Balodis" bērnam ir saprotamāks kā "deviņi"............................... 15
Algebra bērnam ir saprotamāka kā aritmētika............................ 16
Pat piecus mēnešus vecs zīdainis spēj novērtēt Bahu.................... 18
Sešus mēnešus vecs zīdainis spēj pat peldēt.................................... 19
Bērna smadzenēs var ietilpt neierobežots informācijas apjoms. 20
Bērns iegaumē tikai viņam interesanto.......................................... 21
Daudzas iemaņas nav iespējams apgūt, ja tas nav izdarīts bērnībā 22
Bērniem ar dzirdes traucējumiem to iespējams attīstīt................ 23
2.daļa. PAŠAS PIRMĀS PIEREDZES IETEKME........................ 24
Galvenais apkārtne, bet ne gēni..................................................... 24
Tēvam - zinātniekam piedzimis dēls var nekļūt par zinātnieku... 25
Jau šodien bērns būs pilnīgi savādāks kā vakar........................... 26
"Karote darvas var sabojāt medus mucu" - tas attiecas arī uz bērniem 27
Istaba bez ierosinātājiem - mazam bērnam kaitīga....................... 28
Uz bērnu iedarbojas visnegaidītākās lietas.................................. 29
Bērns pēc bildēm grāmatiņā var izlasīt pavisam citu stāstu, kā pieaugušā lasītais 30
Atstāt bērnu nepazīstama cilvēka uzraudzībā - tas ir riskanti.. 31
Agrās bērnības iespaidi nosaka bērna tālāko domu gaitu un rīcības veidu 32
3. daļa Kas mazajam noderīgi........................................... 34
Gatavu recepšu mazuļu apmācībā nav.......................................... 34
Biežāk ņemiet bērnu rokās............................................................... 35
Nebaidieties ņemt bērnu kopā ar sevi gultā.................................. 36
bez muzikālās dzirdes esošasMātes audzināts bērns arī izaugs ar sliktu dzirdi 37
Nekad neignorējiet bērna raudas................................................... 38
Nemurminiet ar bērnu...................................................................... 39
Ignorēt bērnu ir sliktāk kā to lutināt........................................... 40
Bērna izbailes reizumis slēpjas tādās lietās, par kurām pieaugušie pat nenojauš 41
Mazulis jūt, kad vecāki strīdas...................................................... 42
Acis, degunu bērns manto, bet viņa sejas izteiksme - ģimenes attiecību spogulis 42
Vecāku nervozitāte pielīp bērniem.................................................. 43
Tēvam iespējami biežāk jādarbojas ar savu bērnu........................ 44
Jo ģimenē vairāk bērnu, jo labāk tie viens ar otru saprotas....... 45
Vectētiņa un vecmāmiņas klātbūtne ir labs rosinājums bērna attīstībai 46
Jāveicina bērnu savstarpējā saskarsme........................................ 47
Strīdi attīsta bērnā komunikācijas iemaņas................................. 48
Iepļaukāt bērnu var tikai, kamēr tas vēl mazs............................. 49
Niknums un skaudība - bērna bezspēcības izpausme...................... 50
Neizsmejiet savu bērnu citu klātbūtnē.......................................... 52
Bērnu labāk paslavēt, kā bārt....................................................... 52
4. daļa AUDZINĀŠANAS PRINCIPI............................................ 54
Kārtības un tieksmes uz kārtību rosināšana un atbalsts...... 54
Interese - labākais rosinājums........................................................ 54
Bērnam patīk viss ritmiskais............................................................ 55
Interesanto bērni uzskata par pareizu, bet neinteresanto par nepareizu. 55
Bērna interesei vajadzīgs pastiprinājums, atbalsts.................... 56
Atkārtojums - labākais bērna intereses pastiprinājums............. 57
Bērna iztēle un fantazēšana attīsta radošās spējas................... 58
Attīstiet bērnā intuīciju (sesto maņu)............................................ 59
Vai vajadzīgas dzimumu atšķirības bērna audzināšanā?............ 60
Sakiet bērnam patiesību par dzimumu tēmām................................. 61
Nepareiza ēšana bērnībā veido nepareizas ēšanas ieražas visam mūžam 62
Dienas kārtība attīsta laika sajūtu............................................... 62
Jaunās televīzijas programmas palīdz bērnam pareizi runāt..... 63
Mazu bērnu rakstura audzināšana............................................. 64
Mūzikas harmoniju vislabāk apgūt agrā bērnībā........................ 64
Vijoļspēles apmācība attīsta spēju koncentrēt uzmanību........... 64
Vijoļspēle attīsta līdera iezīmes..................................................... 65
Muzikālā izglītība agrā bērnībā atspoguļojas bērna ārienē...... 66
Dzejoļu mācīšanās trenē atmiņu.................................................... 67
Ieaudiet bērnu labākajā, kas jums ir.............................................. 68
Lielais imitators - bērns................................................................... 69
Panākumi vienā lietā dod pārliecību citās lietās......................... 70
JAUNRADE UN IEMAŅAS.............................................................. 71
Dodiet savam bērnam pēc iespējas ātrāk rokās zīmuļus.............. 71
Zīmēšanas standartlapa - standarta cilvēks............................... 72
Rotaļlietu pārbagātība izkliedē bērna uzmanību........................ 73
Neaizvāciet prom no bērna visu, kas tam var būt bīstams........... 74
Bērnam ir viņa paša priekšstats par kārtību................................. 74
Atvēliet bērnam novērošanas posteni........................................... 75
Rotaļlietām jābūt patīkamām pēc taustes.................................... 75
Grāmatas ne tikai lasīšanai, spēļu klucīši ne tikai būvēšanai.... 77
Lomu spēles attīsta bērnā radošos dotumus................................ 78
Fiziski vingrinājumi stimulē intelekta attīstību........................... 79
Trenējiet kreiso roku tāpat kā labo............................................... 80
Bērniem noderīga iešana................................................................. 81
Kustības spējas arī jātrenē.............................................................. 82
Jo agrāk sākt nodarboties ar sportu, jo labāki rezultāti.......... 83
Bērnam darbs un spēle - tas ir viens un tas pats........................... 83
5. daļa NO KĀ MUMS JĀIZVAIRĀS. SKATIENS NĀKOTNĒ.. 85
Agrā attīstība - tā nav sagatavošanās bērnudārzam................ 85
Agrā audzināšana neprasa ne papildus laiku, ne naudu............. 86
Bez nākotnes perspektīvas nav iespējama pareiza audzināšana. 86
Nav nekā svarīgāka par bērnu audzināšanu................................ 87
Pirms audzināt bērnus, vispirms vajag audzināt vecākus........... 87
Mācieties no sava bērna.................................................................. 88
Māte palīdzēs savam bērnam drīzāk kā tēvs................................. 88
Lai vardarbība iet ar līkumu bērna gribai!................................... 89
Nekad nepārtrauciet sava bērna audzināšanu............................ 90
Bērni nav vecāku privātīpašums.................................................... 91
Mātes nedrošība kaitē bērnam........................................................ 92
Mātes godkāre iepotē bērnam viltus apjēgu par lietām............... 93
Lai audzinātu bērnu, vispirms audziniet sevi................................ 94
Lai jūsu bērns ir labāks par jums.................................................... 94
XXI gadsimtu būvēs tie, kas uzticas citiem.................................... 95
Šodienas bērni darīs galu kariem un rasu aizspriedumiem.......... 96